Laid pa labi #145

No rīta pamodos no tā, ka kāds man pieglaužas klāt. Miegaina un apjukumā nodomāju, ka Gabija pa sapņiem mani apskāvusi, tā iepriekš ir gadījies, taču tad es atcerējos, ka ne jau Gabriela guļ man blakus. "Labrīt, mazā," Kristaps noņurdēja manos matos. Apgriezos, lai redzētu viņu. "Labrīt," veltīju viņam miegainu smaidu. "Es nekrācu par skaļu?" Kristaps šķelmīgi pasmaidīja. "Es nezinu, gulēju kā nosista." "Tad labi, negribētos, lai mana krākšana traucētu taviem sapņiem." Sākām smieties. Vienā brīdī viņš man uzmetās virsū un sāka kutināt. "Nē," es iespiedzos. "Ciest nevaru kutināšanu." Centos izlocīties, bet neveiksmīgi. "Lai tiktu vaļā no manis, ir jāmaksā sava cena." Viņš smaidīja. "Es tagad atdošu tev jebko, tikai beidz kutināt!" Viņš pieliecās pie manām lūpām un uz brīdi apstājās, it kā vēl domātu par to, vai tiešām vēlas to darīt. Tad viņa roka aizslīdēja pie manām krūtīm un lūpas pieskārās manām. Jutu, ka man paliek karsti. Alkatīgi pieplaku viņa lūpām un ļāvos viņa pieskārieniem. Vienā brīdī viņš pats apmetās uz muguras un uzrāva mani sev virsū. Turpinājām skūpstīties un viņš novilka manu naktskreklu. Pateicos visiem svētajiem, ka man mugurā bija saskaņota un diezgan seksīga mežģīņu apakšveļa. Ikdienā dodu priekšroku ērtai, ne skaistai veļai. Viņa skatiens pārslīdēja pāri manam augumam un jutu, ka viņš mani grib. Tas bija jūtams zem manis. Mazliet piesarku no viņa tiešā skatiena un tā, ko biju piefiksējusi. Es ne ar vienu vēl nebiju gulējusi un nezināju, vai arī šī ir tā reize, kad es to gribētu darīt. Bet viņš neko neuzspieda. Tikai apbēra manu augumu ar skūpstiem un glāstiem. Kad bijām, tā teikt, pašā karstumā, atsprāga vaļā istabas durvis un istabā ienesās Gabriela. "Ak dieniņ, piedodiet!" Viņa iesaucās un aizsedza ar plaukstu acis. "Piedodiet, es galīgi aizmirsu, ka Kristaps ir kopā ar tevi. Ak, stulbā es. Ienācu tikai pateikt, ka Santa piedāvāja šodien visiem braukt uz jūru." "Man nav peldkostīma," noteicu, kad bijām abi savākušies un piesegušies ar segu. "Tas nekas, man ar ne. Iebrauksim veikalā un nopirksim. Ak jel, un piedodiet man, es negribēju traucēt. Iešu lejā pie Santas, drīz būs gatavas brokastis, tā ka nāciet drīz lejā." Viņa nomurmināja un izgāja no istabas, aizvērdama durvis. Mēs abi iesmējāmies. " Mazliet neveikli sanāca, "Kristaps noteica. "Beidz, tā tak tikai Gabriela, viņa visu saprot. Droši vien tagad ar Santu ķiķina par to." "Jūs laikam tiešām esat tuvas draudzenes." "Jā, draudzējamies jau kopš bērnudārza. Zinām viena par otru visu un vēl mazliet. Bet nu gan es gribētu apģērbties un sagatavoties braukšanai uz jūru. Tu brauksi ar mums?" "Nu ja drīkst, tik man vajag pēc peldbiksēm tikt pakaļ." " Sarunāsim, lai Santa tevi pieved pie mājas. A kas tev ar darbu? " "Paņēmu pāris dienas brīvas." "Skaidrs. Tad jau pavadīsim laiku kopā." "Tieši tā. Labi, ieskriešu ātri dušā un gaidīšu tevi lejā pie meitenēm, "viņš uzspieda man vēl vienu skūpstu un izgāja no istabas. Iemetos gultā un sāku lēkāt kā maza meitene. Jutos tik laimīga. Pēc brīža nomierinājos un ātri saģērbos. Ja jau braucam uz jūru, tad arī ir silts. Uzvilku tos pašus šortus un klāt uzvilku topiņu ar dziļu, bet ne piedauzīgu dekoltē. Krāsoties nebija jēga, tāpēc izķemmēju matus un iesēdināju tajos saulesbrilles. Labā garastāvoklī noskrēju lejā pa trepēm. Mans garastāvoklis mazliet sabojājās, kad ieraudzīju, ka virtuvē pie galda sēž arī Emīls. "Labrīt visiem," noteicu un ātri aizgāju apsēsties starp Gabrielu un Kristapu. Gabriela man piemiedza ar aci un veltīja divdomīgu smīniņu. Iespēru viņai zem galda un parādīju mēli. Brokastis paēdām, spriežot par to, kurā veikalā mums labāk atrast peldkostīmus un to, kas vēl nepieciešams līdzi. "Tur parasti ir labas kafejnīcas, tā ka varēsim papusdienot tur," Emīls ierunājās. Ko? Protams, arī Emīls brauks ar mums. Veltīju Gabrielai izmisušu skatienu, bet viņa atbildēja ar līdzjūtīgu smaidu. Man jau nekas nebūtu pretī par to, ka Emīls ir mūsu kompānijā, ja ne tā SMS, kuru man Emīls tajā naktī atsūtīja. Galvā atkal ieskanējās :"tu būsi ar mani." It kā viņš censtos iegūt kādu trofeju, nevis cilvēku ar jūtām. Pagriezos un uzspiedu buču Kristapam uz vaiga :"Mēs ar Gabiju mazliet aiziesim uz istabu un tad varam braukt." Pieceļoties no galda, noķēru Emīla drūmo skatienu. Lepni pacēlu galvu un izgāju no virtuves. Istabā abas ar Gabiju iemetāmies gultā :"Vai es no rīta ļoti iztraucēju?" Viņa ierunājās. "Nē, beidz, tu mani izglābi. Es pat nezināju, ko darīt, kad sajutu.." Aprāvos un apklusu. Gabriela sāka pilnā balsī smieties. "Ak tu, svētā jaunava! Čaļiem tā ir normāla parādība no rītiem. Ja turpināsiet pamosties viens otram blakus, tad piefiksēsi." Apdomāju viņas teikto. Tātad tas bija tikai tāpēc vai arī viņš mani gribēja. Ah, lai paliek. "Labi, vecā miesa, dodamies iekarot lielveikalus un pēc tam jūru un sauli." Noteicu un savācu somā līdzi telefonu un maku. Abas izgājām ārā, kur pārējie jau pulcējās. Emīls smēķēja, tāpēc arī es izlēmu uzpīpēt. Attapos, ka man nav cigaretes vairs. Sūdu būšana. Santa atcerējās, ka jāpaņem dvieļi un abas ar Gabiju aizgāja tiem pakaļ. Kristaps bija aizgājis uz dārzu un runāja pa telefonu. Palikām mēs divi. "Drīkstu palūgt vienu cigareti? Man beidzās," cenšoties, lai balss netrīs, pajautāju. Viņš pagriezās pret mani un pastiepa cigarešu paciņu uz manu pusi. Paņēmu vienu un aizsmēķēju. Emīls ieskatījās man acīs un pēc tam nopētīja no galvas līdz kājām. Pēc tam nometa zemē izsmēķi un, iedams man garām uz mašīnu, norūca: "Izklaidējies ar viņu, kamēr vari, taču drīz vien es panākšu savu." Stāvēju kā ar ūdeni aplieta. Nu kāpēc viņš man jauca prātu ar tādiem tekstiem. Pēkšņi es sapratu, ka es nevēlos neko ar viņu, un viņa izteiktie teksti mani sāka biedēt. Laikam vēlāk būs viņam jāpasaka, lai liek mani mierā. Pēc brīža visi iesēdāmies Emīla mašīnā un devāmies izklaidēties.