Pirmsākumos abi brāļi – Džons un Horeiss Dodži – gribēja panākt visu uzreiz un kļūt par ASV autobūves monopolistiem. Viņi būvēja transmisijas Rensoma Oldsa mašīnām (vēlākajiem Oldsmobile), tad – motorus un tiltus Henrija Forda konstrukcijām, arī kļūstot par Ford Motor Company akcionāriem un vadītājiem. Džons Dodžs pat bijis šīs kompānijas prezidents. Ar Fordu sadzīvot nebija viegli nevienam, tāpēc Dodži 1914. gadā nodibināja paši savu firmu Dodge Brothers tieši vieglo automobiļu ražošanai, lai varētu diktatoriskajam Henrijam Fordam parādīt vismaz mēli.
Lai arī brāļi bija stipri konservatīvi ļaudis, slavu viņu uzņēmumam atnesa jau pirmie modeļi, kam vieniem no pirmajiem pasaulē bija Edvarda Bada konstrukcijas vienlaidmetāla virsbūves. Eiropā tas varbūt mazāk zināms, bet Dodge Old Betsy “večiņa” bija tikpat klasisks auto kā leģendārā “tante” Ford Thin Lizzy. Brāīu Dodžu smagās slimības un gandrīz vienlaicīgā nāve, kā arī draudošā ekonomiskā krīze noveda firmu līdz bankrotam, kad vienīgā izeja bija 1928. gadā pārdot kompāniju Voltēra Kraislera autoimpērijai. Kopš tā laika sākās aizvien izteiktāka detaļu un konstrukciju unifikācija – Chrysler un Dodge kļuva arvien līdzīgāki. Tiesa, bija kāds izņēmums: 30. gadu vidū Dodge modeļiem bija pietiekami plūdenas formas, taču amerikāņu gaumei daudz pieņemamākas nekā revolucionārā dizaina “aerodinamiskais” Chrysler Airflow, tāpēc “Dodžus” pirka krietni labāk. Pēc Otrā pasaules kara stili gan atkal saplūda kopā.
Kā zināms, eksperimenti ar gāzturbīnas motora uzstādīšanu vieglajām automašīnām beidzās ar pilnīgu krahu: milzīgās izplūdes gāzu temperatūras un lēnās reakcijas uz akseleratora pedāļa komandām padarīja to ikdienas lietošanai absolūti nederīgu. Tomēr daudz netrūka un ka tieši Dodge būtu kļuvis par pirmo sērijveida gāzturbīnas vieglo auto pasaulē. 60. gadu sākumā vairākus Dodge Polara aprīkoja ar gāzturbīnām, nosauca par Dodge Turbo Dart (“īstais” Dodge Dart bija 1956. gada kosmiska izskata konceptauto ar milzīgām “haizivs spurām” aizmugurē, bet vēlāk – pavisam ik- dienišķs vidējās klases ģimenes sedans) un atvēlēja žurnālistu testiem.
Tā saucamajā muskuļautomašīnu bumā Dodge iesaistījās salīdzinoši vēlu, jo kompānijai Chrysler jau bija vairāki gana iespaidīgi muscle-car, piemēram, Plymouth GTX, Hemi-Cuda vai Road Runner. Taču, kā minējām iepriekš, “Dodžam” bija nepieciešams strauji mainīt imidžu, lai gados jaunāki pircēji to bez problēmām atšķirtu no citām koncerna markām. Tas nostiprināja pārliecību, ka jābūvē sportiska stila auto un, gods kam gods, Dodge to arī nopietni darīja vēl tad, kad muskuļmašīnu mode jau bija pārgājusi. Var teikt, ka līdz ar 1966. gada modeli Dodge Charger firma aizsāka tradīciju, ko turpina pat 2006. gada sporta tipa auto. Visinteresantākais bija 1969. gada Dodge Charger Hemi 500 ar pamatīgu aizmugures antispārnu un “neredzamiem” priekšējiem lukturiem, kas paslēpti aiz dekoratīvajām restītēm. Taču galvenais trumpis bija V8 cilindru septiņu litru motors ar pussfēriskajām sadegšanas kamerām Hemi (koncerna Chrysler patents). Tā bruto jauda tolaik bija 316 kW, kas atbilst apmēram 260 mūsdienu neto kilovatiem. Ar šādu spčka agregātu Charger Hemi 500 bija viens no tālaika dinamiskākajiem un ātrākajiem auto. Pēc tam sekoja mazāk jaudīgi Dodge Challenger, Monaco un Coronet, kas tomēr bija veidoti muskuļotajā stilā ar izceltu aizmugures spārnu līniju un diezgan dūmiem “sejas pantiem”.
Patīkami, ka arī pēc 70. gadu naftas krīzes un apdrošināšanas kompāniju uzbrukumiem Dodge nepārtrauca sporta stila mašīnu ražošanu, tiesa, ar mazākiem un taupīgākiem motoriem, taču kopējās koncepcijas līnijas tika saglabātas. Jā, firmas 70. un 80. gadu vēsturē bija arī vairāki mazi un izcili kropli modeļi (galvenokārt citu firmu kompaktklases mašīnas ar izmainītiem nosaukumiem), tomēr pagaidām izliksimies tos neredzam. Labāk pieminēt 80. gadu vidus divdurvju Charger un Daytona, kam gan bija tikai četrcilindru 2,2 litru dzinējs ar jaudu ap 75 kW. Toties “Čārdžeram” bija limitētā versija Shelby ar košākiem dekoriem un forsētu motoru, bet “Deitonai” pēc pasūtījuma pat uzstādīja turbokompresoru, kas palielināja maksimālo jaudu pusotru reizi. Ar to bija pietiekami, lai jauniešos un autosacīkšu fanos nostiprinātu pārliecību, ka Dodge – tās ir sportiskas un “garā jaunas” automašīnas.
Sadarbībā ar Mitsubishi 1990. gadā tapa gardums elitāru auto cienītājiem: Dodge Stealth, kas nosaukts par godu radaram “neredzamo” kaujas lidmašīnu sērijai un aprīkots ar tādām tehnikas “odziņām” kā divām turbīnām vai četru riteņu stūrēšanas sistēmu. Turklāt dizains pat bija mazliet izteiksmīgāks nekā japāņu analogam Mitsubishi 3000 GT. Mūsdienu piedāvājumā vairs tādu izteiktu masu sporta auto nav, jo gan jaunais Stratus, gan Intrepid, Concord, LHS, 300M ir tie paši unificētie Chrysler modeļi uz vienotas platformas, tikai ar mazliet stingrāku piekari un agresīvāku dizainu. Toties par īstu sporta Dodge saucams kas cits...
Spēkratu ekspertus 1989. gada Detroitas autosalonā šokēja kāds konceptauto ar ļoti brutālu ārieni, kas it kā turpināja klasiskā sporta rodstera Shelby Cobra tradīcijas, līnijas un filozofiju. Vēl trakāk: šim prototipam, kas bija nekas cits kā Dodge Viper RT/10, bija kravas mašīnas motors. Ļaudis to visu vēl neuztvēra pietiekami nopietni, sak’, konstruktori nodemonstrēja muskuļus, patracināja publiku, bet turpinās ražot kaut kādus stūrainus Dynasty... Tādēļ jo lielāks bija izbrīns, kad 1992. gadā šis pats divvietīgais rodsters ar gandrīz nemainītu izskatu kļuva par sērijveida modeli. Sērija nav liela – 1000...1500 eksemplāru gadā –, tomēr Dodge Viper ir viens no oriģinālākajiem Amerikas automobiļiem.
Nu te mazliet ieskicēju Dodge vēsturi..
:D
ar tiem no video uzpildoties benzīntankā jāizslēdz aizdedze,savādāk ilgi stāvēsi ar degvielas pistoli rokā :D :D :D !!!
