Sākumskola, sākumskola. Skaists bija tas laiks un gribētos tajā atgriezties vēl kaut uz kādu neilgu laiciņu. Pirmā mīlestība, blēņas, nepatikšanas un citi joki 
Pirmās daļas šeit:
http://www.spoki.lv/joki/Sakumskolas-erotika-/303310
http://www.spoki.lv/aktuali/Sakumskolas-erotika-2-/305842
„Kādam, lūdzu, nav otras pildspalvas?”. Šo pieklājīgo tekstiņu mums iekala jau pašā pirmajā dienā, bez „eu, tu” vai citiem mums pierastākiem uzrunas veidiem. Lielākā vai mazākā mērā šis izpalīdzīgais žests ir iegājies ne tikai mazajās klasītēs, bet toreiz tas bija vairāk kā tikai izpalīdzības žests. Bieži meitenes mūs izmantoja un kā par spīti uz skolu ņēma tikai vienu pildspalvu vai zīmuli, lai redzētu, kuram zēnam viņa patīk. Vismaz tā viņas vēlāk atzina. Un ja kādai skaistulei ievajadzējās tādu palīdzību, tad bez līķiem neiztika. Mēs bijām gatavi kāpt pāri līķiem un uz daudz ko, lai pagūtu iedot tieši savu pildspalvu. Ja tas izdevās, tad visu dienu bija tāda supervaroņa-tēvijas glābēja sajūta un lepnums par sevi un savu labsirdību :D
Kuram gan nav nācies negribīgi un piespiedu kārtā vai ne tik piespiedu kārtā, bet piedalīties kādā ludziņā, kuru parādīt vecākiem vai skolotājiem kādā pasākumā. Neteiksim, ka bijām pārāk aktīvie un paši nekur nerāvāmies, bet pārsvarā aiz kājas arī neviens nebija jārauj, lai aizdabūtu uz mēģinājumu vai pierunātu iemācīties tos dažus sakāmos. Bieži vien bija dažādas zaķīšu pirtiņas vai vecītis ar večiņu, kur kādam pārim bija vairāk runājamā. Nu tad atradās daži „gudrīši”, kuriem tik ļoti vajadzēja atkārtot vārdus ar savu večiņu vai zaķumāti, ka pat prasījās iet pie viņām uz mājām mēģināt. Lūk tā nu mēs laiku pa laikam ar viltībām tikām paciemoties pie savām simpātijām. Daži gan tur bojāja romantiku, aizejot un vienkārši izēdot tukšu mīļotās ledusskapi, bet vīriešiem mīlestība taču iet caur vēderu :)
Lieldienas kā jau Lieldienas. Jo vecāki kļūstam, jo mazāk domājam par tām olām, par kurām jādomā. Pareizāk sakot, mēs domājam, ka pareizās ir tās, kas nenāk no vistas. Mazajās klasītēs gan bija savādāk. Gājām uz tuvējo mežu, tur bija dažādi pasākumi, lielas šūpoles, olu ripināšana un pats galvenais – skolas atklātais olu kaulēšanās turnīrs. Protams, tolaik bijām stulbi un pat šis pasākums tika veikts „uz skatītājiem” (lasi: meitenēm). Tāda bija škrobe, kad izrādījās, ka kādam klases džekam no mājām paņemta spēcīgākā ola vai pat divas un meitenes viņu slavināja „Cik tev stipras olas!” Tas patiešām bija sāpīgs zaudējums kaujā, bet, protams, ne karā :D
Skolotāju diena vienmēr ir bijusi jautrība, jo savā priekšā beidzot nav jāskatās uz nopietnajām skolotāju sejām un ja noveicās un neuzsūtīja kādu sadomazo vidusskolnieci, tad parasti pie mums atnāca foršas čikstas, apmēram divreiz vecākas par mums. Bet mīlestībai, kā saka, vecums nav šķērslis. Kādas nāca, tādas arī iemīlējām no pirmā acu skatiena. Parasti simpātijas izrādījām pēc iespējas vairāk darot nedarbus (kāpelēt pa galdiem, mēģināt lēkt ārā pa logu no otrā stāva utt). Derēja viss, kas lika viņām ķert mūs rokā, turēt aiz vidukļa vai tml. Dusmojās, bet dusmīgas viņas izskatījās vēl cekacīgākas.
Ar ko man asociējas sunīšu spēlēšana pa skolas gaiteņiem? Viennozīmīgi ar meiteņu apgrābstīšanu. Pašas meitenes vēl vai nu neinteresējās vai vienkārši bija pārāk atturīgas, bet zēni jau nu noteikti katru reizi, kad kādu noķēra, kaut vai „nejaušām” uzgrūdās virsū vai ko, bet noteikti nogrābstījās. Diemžēl dažām meitenēm šī sunīšu spēlēšana noteikti bija diezgan garlaicīgs pasāciens, jo visi zināja, kuru viņi grib noķert un to arī parasti ķerstīja. Tāpēc bieži sanāca kaut kāda bezjēdzīga spēlēšana, jo kā ķērājs bija zēns, tā uzreiz ķerta tika viena un tā pati meitene un tā pa riņķi vieni un tie paši cilvēki, kamēr izdomājām likt banu, kurš kuru drīkst un kuru vairs nedrīkst ķert, lai arī pārējos kāds paķer. Dažiem tas bija reāli nogurdinošs pasākums, ja viņiem patika kāda no klases ātrākajām skrējējām.:D
Sākumskolas izlaidums patiesībā nebija vairs necik erotisks. Itkā nevajadzēja vēl šķirties no klasesbiedriem, bet no skolotājiem gan. Tomēr arī bija nedaudz bail, ka mēs vairs nebūsim lielā 4. klase, bet gan sīkpirži, kas lielajā skolā pīsies pa kājām 12. klasēm, kas vienmēr liek justies maziem un melniem. Laikam jau tādas skumjas sajūtas ir vienmēr, kad pabeidz dzīvē kādu posmu un ieej nākamajā, zinot, ka iepriekšējā vairs nekad neatgriezīsies. Tā tas ir bijis gan 4., gan 9., gan 12. klases izlaidumā. Par augstskolu vēl neprotu spriest, bet arī tad diezin vai kas būs savādāk.
