Nāve ir pilnīga dzīvības procesu izbeigšanās organisma šūnās un audos. Nāvi raksturo tas, ka tā ir neatgriezenisks stāvoklis - miris organisms nevar atgriezties dzīvē. Nāve var iestāties: I) momentāni; II) caur termināliem stāvokļiem. Terminālie stāvokļi ir šādi: 1) preagonija, 2) terminālā pauze, 3) agonija, 4) klīniskā nāve, 5) bioloģiskā nāve. Drošākā nāves pazīme - pieskaroties cilvēka acs radzenei, acs neaizveras. Droša bioloģiskās nāves pazīme ir līķa plankumu parādīšanās. Bioloģiski nāve var skart visu organismu vai organisma daļas. Piemēram, šūnas nepārtraukti nomainās, vecajām atmirstot, savukārt pēc organisma nāves iestāšanās orgāni vēl kādu laiku var dzīvot, darot iespējamu, piemēram, orgānu transplantāciju autoavāriju gadījumos.
nāve
Mirušie neaiziet no tiem, kuri dzīvē viņus mīlējuši, mirušie tikai nenoveco, palikdami dzīvo sirdīs tādi, kādi bijuši aizejot.
Nāve ir tā vērta, lai dzīvotu. Mīlestība ir tā vērta, lai gaidītu…
Ja
vien ir kāds mierinājums, zaudējot cilvēku, kuru ļoti mīlam, tad tā ir
cerība, vienmēr nepieciešama cerība, ka notikušais ir uz labu.
Kad tu esi miris, tu esi miris.
Parasti cilvēki nomirst tieši tad, kad to vismazāk gaida.
Bet
kurš gan šajā pasaulē, kur ikvienam visiem spēkiem ir jācīnās par
izdzīvošanu, bija tiesīgs spriest labu vai sliktu par cilvēkiem, kas
nolēmuši mirt?
Neviens nebija tiesīgs. Tikai katrs pats zināja savu ciešanu lielumu, spēja novērtēt, vai viņa dzīvei ir jēga vai nav.
Neviens nebija tiesīgs. Tikai katrs pats zināja savu ciešanu lielumu, spēja novērtēt, vai viņa dzīvei ir jēga vai nav.
Nāvi
pelnījuši ir daudzi no tiem, kas dzīvo šaisaulē. Un daži no dzīvajiem
mirst nepelnīti. Vai viņiem tu spēj dāvāt dzīvību? Tad padomā, iekams
svaidies ar nāves spriedumiem.
Žēlums un līdzcietība: nenonāvē bez vajadzības.
Nāve ir tā, kas vilina mūs, melojot par patvērumu un drošību. Nāve ir tā, no kā drīkst baidīties.
Starp mirušajiem arvien rodami tādi, kas dzen izmisumā dzīvos.
Nebūtu nekādas literatūras uz šīs pasaules, nebūtu ne kultūras, ne mākslas, nebūtu civilizācijas un cilvēka, ja ne šie traģiskie dzīves etapi, ja nebūtu miršanas! Tomēr, pirmkārt, nebūtu pašas garīgās attīstības, jo sāpes ir līdzīgas māksliniekam, kurš izsmalcināti veido cilvēka esamību.
Visvairāk Dievs apsolījis tiem, kuriem dzīvē Viņš „devis vismazāk iespēju”. Lasot Svētos Rakstus var pamanīt, ka Īzāks tika izsmiets, pazemots, uzskatīts par vājāko, ka arī Jēkabs bija nicināts un viņa brālis Ēsavs gribēja viņa nāvi, dēļ kā Jēkabam nācās bēgt prom no mājām? Vai pamanījāt, ka mīļākais Jēkaba dēls Jāzeps, bija brāļu nicināts, izģērbts un iemests akā... tā šo sarakstu varētu papildināt, līdz varētu aiziet līdz katram no mums personīgi. Katrs kādreiz ir jutis nicinājumu un nāvīgu baiļu trauksmi. Vai tā nav...?
Nāves tuvuma sajušana jeb pieredze, kurā cilvēks izjūt nāves bailes vai agonijai pielīdzināmas bēdas, kļūst par iespēju sevis dziļākai izprašanai un tuvībai ar Dievu, kļūst par iespēju sasniegt augstāku garīgo, morālo, psihisko pakāpi, kuru bagātina visskaistākās jūtas. Nāve un visdažādākie miršanas veidi, katram cilvēkam, jo īpaši ticīgam cilvēkam!
Kopumā mūsdienu sabiedrībā netiek cildinātas emocijas un netiek akceptētas jūtas, kuras uzskata par vājuma pazīmi. Traģēdijas izjūtas, kuras saistās ar nāvi, atrodas šādu jūtu starpā. Ēriks Froms rakstīja, ka ēģiptietim miršana nebija nekas briesmīgs, jo viņš ticēja miesas neiznīcībai. Vēl vairāk – ēģiptietim vajadzēja nomirt, lai iegūtu nemirstību. Savukārt kristiešiem, nāve nozīmē pāreju uz citu dzīvi.
Divu gadsimtu pēdējais laikmets praktizē nāvi kā sērijveida fast food produkciju: sēžam televīzijas ekrānu priekšā un vērojam kā, tikpat kā vienā mirklī veselām grupām mirst policisti; kā sadragā karavīrus līdzīgi sakarsētai olai mikroviļņu krāsnī; mēs redzam mirstošus bērnus un sievietes kārtējā Terminātora sērijā.
To visu vērojot un piedaloties šajās asiņainajās ainās, mēs žāvājamies un garlaikojamies. Tik ļoti esam vēlējušies nāvei atņemt viņas biedējošo auru, ka esam izdomājuši paņēmienu, kura rezultāts ir pilnīgi pretējs no vēlamā.
Cerējām, ka padarot to teatrālu un „vispārinot” tās klātbūtni bez jebkādas aiztures, tiksim no tās vispār vaļā! Esam pat vienojušies viņu asociēt ar ko smieklīgu un dumju. Bet, pēc neilga laika, tā vairs arī nebiedē.
Pēdējo desmitu gadu laikā esam nāvi ietērpuši (un darām to vēl joprojām) vārdos, kuri izskan tikpat kā bez sāpēm: tā kļuvusi par „procedūru kabinetā, kurā taisa abortu” vai par labāko risinājumu veciem un nespējīgiem cilvēkiem. Ietērpta pateicīgā vārdā: eitanāzija, mīlīgāka tā nav kļuvusi.
Mēs mēģinājām un mēģinām nāvi it kā minimizēt, lai kaut kā ar viņu tiktu galā.
Tomēr nāve nav cilvēks.
Kad cilvēku pazemojam, viņš var justies aizvainots, bet nāves nonicināšana vienmēr izraisa neredzamās pasaules lielu niknumu.
Mēs mēģinām nāvi izmest no savas dzīves drāmas, kā izmet nevajadzīgas mantas, bet, par izbrīnu, kļūst tikai sliktāk: nāve nogalina vēl ātrāk, vēl negaidītāk, vēl iedarbīgāk un vēl sāpīgāk, nedodot laiku sagatavoties.
Tā kļuvusi lielāka problēma, nekā pati dzīve.
Nāve kļūst par lauvu, izmukušu no zooloģiskā dārza. Viņu vairs negrib izprast, tāpēc tā kļuvusi par īstu mežoni.
Viņa metas virsū anoreksijas slimniekiem, onkoloģijas un HIV slimniekiem, uzglūn depresijā nomocītiem vientuļniekiem, piemeklē nejaušās autoavārijās, izdomā jaunas slimības un jaunus vīrusus, uzglūn no katras vārtu rūmes ar naža spožumu un beisbola nūju, kura sašķaida galvu ar tādu vieglumu it kā plīstu rieksta čaumala, tā reklamē savus „aksesuārus” multiplikācijas filmās un plakātos ar arvien smaidīgākiem vampīriem.
Neviens nezina, kad pienāks nāves asiņainais cunami, to neviens jau vairs nekontrolē, jo nav neviena tāda seismogrāfa, kurš spētu reģistrēt kādu no viņas soļiem.
Gadās, ka miršanas sāpes mūs atgriež un atjauno, pilnveido morāli un garīgi. Mēdz būt arī, ka miršana un nāves briesmas mūs padara tikai sliktākus.
Nāve mūs satricina, ievaino, šķiet pārvelk svītru pāri ne tikai tam, ko esam sasnieguši, bet pāri visai mūsu esamībai.
Kristus piemērs liecina par ko pilnīgi citu!
Viņš izgāja cauri nāvei tā, kā iziet cauri tumšam tunelim. Trīs dienas Viņš nebija redzams, nebija sataustāms, nevarēja sadzirdēt Viņa vārdus, nebija brīnumainās dziedināšanas. Bet pēc trīs dienām Kristus parādījās no jauna, apliecinot, ka nāve nav neko Viņa dzīvē pārsvītrojusi un dzīvi arī nebija spējīga iznīcināt.
Dieva dzīvība uzveikusi cilvēka nāvi. Tam ne tikai ticam, tā vienkārši ir!
Tomēr Dievam ar to nepietika. Dievs neapstājās pie cilvēka iznīcinātās realitātes atjaunošanas – Viņš iet ar vien tālāk. Pēc augšāmcelšanās Jēzus parādījās vispilnīgākajā veidolā. Viņš gāja cauri aizslēgtām durvīm, Viņš parādījās visur, kur vien vēlējās – tomēr viņam bija redzamas arī rētas, kuras citus dziedināja un kuras pierādīja, ka Viņš ir arvien viena un tā pati persona. Viņš sniedza mieru, kas bija vēl lielāka žēlastība par tām, kuras Kristus deva iepriekš. Viņš vienkārši bija tāds, kādi gribētu būt mēs paši savos visidealizētākos sapņos.
Nāve ne tikai Jēzu neiznīcināja. Pēc nāves Jēzus atklājās kā nebeidzami pilnīgāks cilvēks, vēl vairāk cilvēciskāks Dievs, kuru nāve, ciešanas, nelaimes un bailes vairs aizsniegt nevar. Pirms nāves Viņš bija brīvs no grēka, pēc nāves – grēka sekām nepieejams..
Kad Kristus augšāmcēlās, mācekļi sveicinoties teica: „Jēzus ir dzīvs – Jēzus augšāmcēlies!” Kad kāds cilvēks mirst, mums nav jāsaka, ka viņš „bija”, bet gan, ka viņš „ir”, lai arī nav redzams. Jo neredzams ir arī tas, kurš izbraucis uz ārvalstīm, devies uz citu pilsētu, vai aizceļojis pāri okeānam. Mēs šo personu neredzam, bet viņa ir! Kad kāds mirst, mēs jūtam šī cilvēka klātbūtni, it kā viņš būtu visur, kur esam mēs, it kā viņš būtu vēl dziļāk iegremdējies realitātē.
Kad Jēzus mūsu labā veica vislielākos darbus? Kuri no Jēzus darbiem bija paši svarīgākie? Vai tie bija vārdi, kurus sludināja un par kuriem runāja, ka tie ir Dzīvība, Labā Vēsts? Jeb arī visiem redzamie brīnumi, kad Viņš augšāmcēla Jaira meitu un Lācaru? Bet var būt tad, kad pavairoja tuksnesī maizi, jeb, kad Kānās ūdeni pārvērta vīnā? Jeb arī tad, kad pravietoja un atlaida grēkus? Tomēr neviens no šiem momentiem nav bijis pats, pats galvenais. Svarīgākais bija tas, ka Viņš nomira! Ne nomira, lai vienkārši būtu miris, bet lai mums būtu dzīvība Viņā! Arī mūsu miršana var kļūt par ko īpašu – mūsu dzīves svarīgāko aktu – ja tā būs miršana citu dēļ.
Jēzus visvairāk paveica tad, kad vairs neko īsti izdarīt nespēja, kad bija piesists krustā, kad mira, kad galva bija noliekusies uz krūtīm, kad savu garu Viņš atdeva Tēvam...Tieši šo mirkli mēs saucam par pestīšanu! Neviens brīnums nav svarīgāks par šo vienu momentu un neviens brīnums nav bijis tādas pakāpes bezspēcība – kā miršana uz krusta!
Nāve ir arī mirklis, kurā notiek tikšanās ar Tēvu, un tajā Dievs mums pietuvinās. Pietuvinās tik ļoti, ka mirstam šīs tikšanās intensitātes dēļ. Nāve ir zīme, ka Dievs pēc mums ir ļoti ilgojies un nāk mums pretī „paņem mūs atpakaļ”. Debesu Tēvs tik ļoti ir sailgojies pēc sava bērna, ka vēlas ar viņu būt kopā uz visiem laikiem.
Uzlūkojot mirušu cilvēku, mēs uzlūkojam miesu, kura guļ, gluži kā apģērbs, kā bērna jaka, kuru viņš nometis uz gultas un izskrējis no mājas, lai satiktu Tēvu... Iemesties Tēva apskāvienos, piekļauties! Un, iespējams, vienīgais apbēdinājums dvēselei ir tas, ka mēs skumstam, jo atrasties Debesu Tēva apskāvienos, ir pati lielākā laime!
Nebūtu nekādas literatūras uz šīs pasaules, nebūtu ne kultūras, ne mākslas, nebūtu civilizācijas un cilvēka, ja ne šie traģiskie dzīves etapi, ja nebūtu miršanas! Tomēr, pirmkārt, nebūtu pašas garīgās attīstības, jo sāpes ir līdzīgas māksliniekam, kurš izsmalcināti veido cilvēka esamību.
Visvairāk Dievs apsolījis tiem, kuriem dzīvē Viņš „devis vismazāk iespēju”. Lasot Svētos Rakstus var pamanīt, ka Īzāks tika izsmiets, pazemots, uzskatīts par vājāko, ka arī Jēkabs bija nicināts un viņa brālis Ēsavs gribēja viņa nāvi, dēļ kā Jēkabam nācās bēgt prom no mājām? Vai pamanījāt, ka mīļākais Jēkaba dēls Jāzeps, bija brāļu nicināts, izģērbts un iemests akā... tā šo sarakstu varētu papildināt, līdz varētu aiziet līdz katram no mums personīgi. Katrs kādreiz ir jutis nicinājumu un nāvīgu baiļu trauksmi. Vai tā nav...?
Nāves tuvuma sajušana jeb pieredze, kurā cilvēks izjūt nāves bailes vai agonijai pielīdzināmas bēdas, kļūst par iespēju sevis dziļākai izprašanai un tuvībai ar Dievu, kļūst par iespēju sasniegt augstāku garīgo, morālo, psihisko pakāpi, kuru bagātina visskaistākās jūtas. Nāve un visdažādākie miršanas veidi, katram cilvēkam, jo īpaši ticīgam cilvēkam!
Kopumā mūsdienu sabiedrībā netiek cildinātas emocijas un netiek akceptētas jūtas, kuras uzskata par vājuma pazīmi. Traģēdijas izjūtas, kuras saistās ar nāvi, atrodas šādu jūtu starpā. Ēriks Froms rakstīja, ka ēģiptietim miršana nebija nekas briesmīgs, jo viņš ticēja miesas neiznīcībai. Vēl vairāk – ēģiptietim vajadzēja nomirt, lai iegūtu nemirstību. Savukārt kristiešiem, nāve nozīmē pāreju uz citu dzīvi.
Divu gadsimtu pēdējais laikmets praktizē nāvi kā sērijveida fast food produkciju: sēžam televīzijas ekrānu priekšā un vērojam kā, tikpat kā vienā mirklī veselām grupām mirst policisti; kā sadragā karavīrus līdzīgi sakarsētai olai mikroviļņu krāsnī; mēs redzam mirstošus bērnus un sievietes kārtējā Terminātora sērijā.
To visu vērojot un piedaloties šajās asiņainajās ainās, mēs žāvājamies un garlaikojamies. Tik ļoti esam vēlējušies nāvei atņemt viņas biedējošo auru, ka esam izdomājuši paņēmienu, kura rezultāts ir pilnīgi pretējs no vēlamā.
Cerējām, ka padarot to teatrālu un „vispārinot” tās klātbūtni bez jebkādas aiztures, tiksim no tās vispār vaļā! Esam pat vienojušies viņu asociēt ar ko smieklīgu un dumju. Bet, pēc neilga laika, tā vairs arī nebiedē.
Pēdējo desmitu gadu laikā esam nāvi ietērpuši (un darām to vēl joprojām) vārdos, kuri izskan tikpat kā bez sāpēm: tā kļuvusi par „procedūru kabinetā, kurā taisa abortu” vai par labāko risinājumu veciem un nespējīgiem cilvēkiem. Ietērpta pateicīgā vārdā: eitanāzija, mīlīgāka tā nav kļuvusi.
Mēs mēģinājām un mēģinām nāvi it kā minimizēt, lai kaut kā ar viņu tiktu galā.
Tomēr nāve nav cilvēks.
Kad cilvēku pazemojam, viņš var justies aizvainots, bet nāves nonicināšana vienmēr izraisa neredzamās pasaules lielu niknumu.
Mēs mēģinām nāvi izmest no savas dzīves drāmas, kā izmet nevajadzīgas mantas, bet, par izbrīnu, kļūst tikai sliktāk: nāve nogalina vēl ātrāk, vēl negaidītāk, vēl iedarbīgāk un vēl sāpīgāk, nedodot laiku sagatavoties.
Tā kļuvusi lielāka problēma, nekā pati dzīve.
Nāve kļūst par lauvu, izmukušu no zooloģiskā dārza. Viņu vairs negrib izprast, tāpēc tā kļuvusi par īstu mežoni.
Viņa metas virsū anoreksijas slimniekiem, onkoloģijas un HIV slimniekiem, uzglūn depresijā nomocītiem vientuļniekiem, piemeklē nejaušās autoavārijās, izdomā jaunas slimības un jaunus vīrusus, uzglūn no katras vārtu rūmes ar naža spožumu un beisbola nūju, kura sašķaida galvu ar tādu vieglumu it kā plīstu rieksta čaumala, tā reklamē savus „aksesuārus” multiplikācijas filmās un plakātos ar arvien smaidīgākiem vampīriem.
Neviens nezina, kad pienāks nāves asiņainais cunami, to neviens jau vairs nekontrolē, jo nav neviena tāda seismogrāfa, kurš spētu reģistrēt kādu no viņas soļiem.
Gadās, ka miršanas sāpes mūs atgriež un atjauno, pilnveido morāli un garīgi. Mēdz būt arī, ka miršana un nāves briesmas mūs padara tikai sliktākus.
Nāve mūs satricina, ievaino, šķiet pārvelk svītru pāri ne tikai tam, ko esam sasnieguši, bet pāri visai mūsu esamībai.
Kristus piemērs liecina par ko pilnīgi citu!
Viņš izgāja cauri nāvei tā, kā iziet cauri tumšam tunelim. Trīs dienas Viņš nebija redzams, nebija sataustāms, nevarēja sadzirdēt Viņa vārdus, nebija brīnumainās dziedināšanas. Bet pēc trīs dienām Kristus parādījās no jauna, apliecinot, ka nāve nav neko Viņa dzīvē pārsvītrojusi un dzīvi arī nebija spējīga iznīcināt.
Dieva dzīvība uzveikusi cilvēka nāvi. Tam ne tikai ticam, tā vienkārši ir!
Tomēr Dievam ar to nepietika. Dievs neapstājās pie cilvēka iznīcinātās realitātes atjaunošanas – Viņš iet ar vien tālāk. Pēc augšāmcelšanās Jēzus parādījās vispilnīgākajā veidolā. Viņš gāja cauri aizslēgtām durvīm, Viņš parādījās visur, kur vien vēlējās – tomēr viņam bija redzamas arī rētas, kuras citus dziedināja un kuras pierādīja, ka Viņš ir arvien viena un tā pati persona. Viņš sniedza mieru, kas bija vēl lielāka žēlastība par tām, kuras Kristus deva iepriekš. Viņš vienkārši bija tāds, kādi gribētu būt mēs paši savos visidealizētākos sapņos.
Nāve ne tikai Jēzu neiznīcināja. Pēc nāves Jēzus atklājās kā nebeidzami pilnīgāks cilvēks, vēl vairāk cilvēciskāks Dievs, kuru nāve, ciešanas, nelaimes un bailes vairs aizsniegt nevar. Pirms nāves Viņš bija brīvs no grēka, pēc nāves – grēka sekām nepieejams..
Kad Kristus augšāmcēlās, mācekļi sveicinoties teica: „Jēzus ir dzīvs – Jēzus augšāmcēlies!” Kad kāds cilvēks mirst, mums nav jāsaka, ka viņš „bija”, bet gan, ka viņš „ir”, lai arī nav redzams. Jo neredzams ir arī tas, kurš izbraucis uz ārvalstīm, devies uz citu pilsētu, vai aizceļojis pāri okeānam. Mēs šo personu neredzam, bet viņa ir! Kad kāds mirst, mēs jūtam šī cilvēka klātbūtni, it kā viņš būtu visur, kur esam mēs, it kā viņš būtu vēl dziļāk iegremdējies realitātē.
Kad Jēzus mūsu labā veica vislielākos darbus? Kuri no Jēzus darbiem bija paši svarīgākie? Vai tie bija vārdi, kurus sludināja un par kuriem runāja, ka tie ir Dzīvība, Labā Vēsts? Jeb arī visiem redzamie brīnumi, kad Viņš augšāmcēla Jaira meitu un Lācaru? Bet var būt tad, kad pavairoja tuksnesī maizi, jeb, kad Kānās ūdeni pārvērta vīnā? Jeb arī tad, kad pravietoja un atlaida grēkus? Tomēr neviens no šiem momentiem nav bijis pats, pats galvenais. Svarīgākais bija tas, ka Viņš nomira! Ne nomira, lai vienkārši būtu miris, bet lai mums būtu dzīvība Viņā! Arī mūsu miršana var kļūt par ko īpašu – mūsu dzīves svarīgāko aktu – ja tā būs miršana citu dēļ.
Jēzus visvairāk paveica tad, kad vairs neko īsti izdarīt nespēja, kad bija piesists krustā, kad mira, kad galva bija noliekusies uz krūtīm, kad savu garu Viņš atdeva Tēvam...Tieši šo mirkli mēs saucam par pestīšanu! Neviens brīnums nav svarīgāks par šo vienu momentu un neviens brīnums nav bijis tādas pakāpes bezspēcība – kā miršana uz krusta!
Nāve ir arī mirklis, kurā notiek tikšanās ar Tēvu, un tajā Dievs mums pietuvinās. Pietuvinās tik ļoti, ka mirstam šīs tikšanās intensitātes dēļ. Nāve ir zīme, ka Dievs pēc mums ir ļoti ilgojies un nāk mums pretī „paņem mūs atpakaļ”. Debesu Tēvs tik ļoti ir sailgojies pēc sava bērna, ka vēlas ar viņu būt kopā uz visiem laikiem.
Uzlūkojot mirušu cilvēku, mēs uzlūkojam miesu, kura guļ, gluži kā apģērbs, kā bērna jaka, kuru viņš nometis uz gultas un izskrējis no mājas, lai satiktu Tēvu... Iemesties Tēva apskāvienos, piekļauties! Un, iespējams, vienīgais apbēdinājums dvēselei ir tas, ka mēs skumstam, jo atrasties Debesu Tēva apskāvienos, ir pati lielākā laime!
