Iedvesmojos no Pienenītes342 raksta ''Dzejolis par Sauli''.
Mēness
Kad saule jau norietējusi,
Pa dienu strādājusi - mākoņus kliedējusi,
Tad parādās nakts brīnums,
Tam mājas kā saulei - debesu jums.
Bet atšķirība ir,
Tos daudz kas atšķir.
Saule cilvēkus rītos klusi modina,
Mēness tos maigi aizmidzina.
Bet pietiks runāt par sauli,
Tā sākšu vēl par visu pasauli.
Klusi un maigi tas cilvēkus ieaijā miegā,
Sniedz tiem sapņus, iekārtus diegā,
Lai staigā gar to un meklē sapņus skaistākos.
Ja atrod kādu nelāgu - tā gadās ne vien reizi pāris gados -
Tad cilvēki pamostas, ierauga mēness draudzīgo seju,
Un saprot, ka atraduši uz labāku sapni eju.
Tad, kad no rīta saule aust,
Mēness var guļvietai mākoņus raust.
Kad saule atnākusi,
Pēc tam atkal aizgājusi
Tad mēness parādās, kur debesu mala,
Un viss var sākties no gala.
