Pastāv versija, ka 1945. gadā, pēc 2.pasaules kara, nacistiskā Vācija netika pilnībā iznīcināta, jo daļai Hitlera piekritēju ir izdevies aizbēgt uz Antarktīdu, kur pazemes tuneļu un alu sistēmā tikusi izveidota slepena bāze 211 ar nosaukumu „Jaunā Švābija”. Nokļūt jaunajā vācu valstī varot tikai ar zemūdeni. No sauszemes puses izlūklidmašīnas un kuģi redzēja un vēl arvien redz tikai biezu ledus kārtu un piekrastes klintis.
Par to, ka Antarktīdā, iespējams, eksistē slepens objekts stāsta krievu zinātnieka Arkādija Nikolajeva dēls Andrejs. Arkādijs Nikolajevs 1958. gadā sasniedza Dienvidpolu. „Jūs domājiet, ka manu tēvu uz Dienvidpolu sūtīja, lai viņš tur noliktu Ļeņina krūšutēlu?”- jautāja Andrejs Nikolajevs. „13 gadus pēc kara, kad PSRS vēl pa pusei bija gruvešos, mana tēva ekspedīcijai tika piešķirti kolosāli līdzekļi. Viņš veda savu komandu uz Antarktīdas centru ar „visurgājējiem”, riskējot ielūzt vairākus kilometrus dziļās ledus plaisās. Līdzi tika vilktas kamanas ar degvielu, kuras svēra ap 30 tonnām. Divi cilvēki gāja bojā no plaušu apsaldēšanas, jo izkāpa no „visurgājēju” kabīnes bez speciālajām mērkaķādas maskām. Piekrastē divas lidmašīnas tika iepūstas okeānā. Es neizslēdzu, ka ekspedīcija bija tikai piesegs, bet patiesībā PSRS, tāpat kā citi Otrā pasaules kara sabiedrotie, meklēja nacistu bāzes pēdas.”
Vācieši Antarktīdas apguvi sāka 1938. gadā, kad pāri kontinentam pārlidoja vācu izlūklidmašīnas. Fotografējot apkārtni no augšas vācu zinātnieki, starp kuriem bija arī Olafs Vaiczekers, atklāja mūžīgajos sniegājos oāzes ar siltiem ezeriem un augu valsti, kuras nebija apsnigušas. Tur tika atrastas divu senu pilsētu atliekas. Uzraksti uz drupām atgādināja rūnu rakstus. Šis šokējošais atklājums, kuru Trešā reiha specdienesti nekavējoties pasludināja par slepenu, mainīja uzskatu par Antarktīdu, ko uzskatīja par drausmīga aukstuma un mūžīgā sasaluma zemi.
Bet pats interesantākais neatradās ārpusē. Pēc Vaiczekera teiktā, Amundsena jūrā ūdens izrādījās par dažiem grādiem siltāks, nekā citos apkārtnes ūdeņos. Šīs parādības izpētei, pēc Hitlera pavēles, tika nosūtītas piecas, visjaunākās zemūdenes. Nokļūstot Antarktīdā, viena no tām ienira zem kādas klints un atradās kādā alu sistēmā, kuras savā starpā bija savienotas ar dziļiem saldūdens ezeriem – tik siltiem, ka tajos varēja pat peldēties. Virs pazemes ezeriem bija vēl viens līmenis ar alām, kuras bija pilnīgi sausas un pilnīgi derīgas dzīvošanai. Daudzās alās bija redzamas senas cilvēku darbības pēdas – Uz sienām reljefi, obeliski un klintīs izcirsti pakāpieni. Tā bija plaša, dzīvošanai derīga pasaule. Jāpiemin, ka Ādolfs Hitlers ticēja senai teorijai par to, ka Zemes iekšienē varējusi dzīvot civilizācija, kura attīstības ziņā apsteigusi mūsdienu civilizāciju. Ziņojumu par Antarktīdas pazemes valstību Hitlers uztvēra kā apstiprinājumu savai teorijai un pieņēma lēmumu par jaunu pilsētu sistēmas celtniecību, kuru vēlāk nosauca par Jauno Švābiju.
Lielas transporta zemūdenes sāka šķērsot Atlantijas okeānu, nogādājot Jaunajā Švābijā pārtiku, apģērbu, medikamentus, ieročus un munīciju, kalnrūpniecības aprīkojumu, sliedes, gulšņus, vagonetes un frēzes tuneļu izbūvei. Atpakaļ uz Vāciju zemūdenes veda derīgos izrakteņus. „1940. gadā šajā vietā tika atklātas retu metālu iegulas un Vācijai šis projekts sāka pilnībā atmaksāties” – rakstīja fon Krancs. Fakts, ka Vācijai netrūka uz Zemes reti iegūstamus metālus pat līdz šodienai izbrīna daudzus vēsturniekus. Savu raktuvju tai nebija, rezervēm un uzkrājumiem 1939. gadā vajadzēja pietikt maksimums – diviem gadiem. Pēc visiem veiktajiem aprēķiniem – Vācu tanku ražošanai vajadzēja pilnībā apstāties 1941. gada vasarā, tomēr tas nenotika. No kurienes vācieši ņēma tik svarīgo izejvielu? Iespējams, ka no Ledus kontinenta.
Pēc fon Kranca teiktā, 1941. gadā pazemes pilsētā dzīvojošo skaits bija ap 1000 cilvēku. Tā jau pilnībā spēja sevi apgādāt ar pārtiku, jo 100 km no piekrastes tika atklāta liela oāze ar auglīgu augsni, kuru nodēvēja par Paradīzes dārzu. 1943. gada beigās alās tika pabeigti doki zemūdeņu remontam, kuru apjomi bija tādi, ka mierīgi varētu uzsākt pat to būvēšanu. 1945. gadā Jaunā Švābija kļuva par nacistu pēdējo patvērumu. Pēc Vācijas kapitulācijas atklājās, ka nezināmā virzienā pazudis liels skaits zemūdeņu. Kara uzvarētāji nekur nespēja tās atrast – ne okeāna dibenā, ne ostās. Visdrīzāk, tās devās tālu uz dienvidiem...
Reklāma
„Pavisam šim pasākumam tika sagatavotas 150 zemūdenes”- raksta fon Krancs. „trešdaļa no tām bija transporta, ar pietiekoši lielu ietilpību. Visā šajā zemūdens flotē varēja ietilpt ap 10 000 cilvēku. Pāri okeānam tika vestas arī relikvijas un vērtīgas tehnoloģijas.” Pēc viņa vārdiem – grimstošās impērijas zemūdenes aizveda impērijas „smadzenes”- biologus, raķešbūves speciālistus, atomfiziķus un aviobūvniekus. Otrā pasaules kara uzvarētājiem tā arī netika augsto tehnoloģiju jaunākie atklājumi. Pirms kara beigām Vācijā tika izstrādātas atombumbas, reaktīvā aviācija, ballistiskās raķetes FAU-1, FAU-2 un FAU-3. Pēdējā varēja lidot tādā augstumā, ko var saukt par kosmisku. Tagad jau ir precīzi zināms, ka kara beigās Vācijai bija deviņas zinātniskas iestādes, kurās tika izstrādāti lidojošo disku projekti. Tos var saukt arī par lidojošajiem šķīvīšiem. Kur palikušas šis izstrādes? Strādājot arhīvos fon Krancs atrada vairāku rūpnīcu nosaukumus, kurās tika ražoti augstu tehnoloģiju produkti un kuri pēc kara beigām vienkārši pazuda. „Pēc personīgas Martina Bormana pavēles tas viss tika evakuēts no 1945. gada janvāra līdz aprīlim”- viņš raksta. Acīmredzot, tālāk to ceļš bija – pāri Atlantijas okeānam, uz mūžīgo ledāju zemi.
Trīs reizes ir bijuši mēģinājumi atrast bāzi 211 un visas reizes šie mēģinājumi traģiski beidzās ar cilvēku bojāeju un pazušanu. To fon Krancs apraksta grāmatā „Svastika ledājos”. 1947. gadā Antarktīdas krastu virzienā devās iespaidīga amerikāņu kuģu eskadra, kura sastāvēja no 14 kuģiem. Šī operācija saucās „Augstais lēciens”. Lidojot gar piekrasti šīs operācijas ietvaros, kāds amerikāņu lidotājs ievēroja derīgo izrakteņu karjeru. Uz norādīto vietu tika nosūtīta 500 cilvēku liela grupa ar smagiem „visurgājējiem”, ko atbalstīja vairākas lidmašīnas. Negaidīti debesīs parādījās iznīcinātājlidmašīnas ar krustiem uz spārniem. Grupas lielākā daļa tika iznīcināta dažu minūšu laikā. Viss, kas no tās atlika bija degošas lidmašīnas un „visurgājēji”. Pēc tam tika iznīcināts viens no ASV kuģiem. Un tad parādījās...lidojoši šķīvīši! „Tie gandrīz bez skaņas lidoja starp kuģiem, kā tādi sātana izdzimumi - melnas bezdelīgas ar asinssarkaniem knābjiem, kuri nepārtraukti spļāva nāvējošu uguni” – pēc daudziem gadiem atcerējās ekspedīcijas dalībnieks Džons Saiersons. Viss šis ārprāts notika aptuveni 20 minūtes. Kad lidojošie šķīvīši ienira zem ūdens, mēs sākām aplēst zaudējumus, tie bija šausminoši... „Saplosītā” eskadra atgriezās Amerikā.
Par nākošajiem upuriem kļuva Žaka Īva Kusto ekspedīcijas dalībnieki. Ar kuģi „Kalopso” 1973. gadā viņa ekipāža devās uz Karalienes Modas zemi ar neoficiālu franču specdienestu uzdevumu - atrast bāzes 211 pēdas. Kusto akvalangisti atrada zemūdens ieeju pazemes alās un pat tur iekļuva. Bet visi pieci bez pēdām pazuda kādā no tuneļiem. Ekspedīciju nācās pārtraukt. Trešie, kuriem par savu ziņkāri nācās samaksāt, bija krievi. Par 1958. gada ekspedīciju jau bija minēts, tā neko neatklāja. Jauna ekspedīcija tika sūtīta 1970to gadu beigās, kad bija iespējami aviouzņēmumi, kuros varēja redzēt Antarktīdas, cilvēku apdzīvotas oāzes bez sniega. Uz vienu no šīm oāzēm tika nosūtīta pētnieku grupa, kuri oāzē uzcēla nometni un tad mēģināja iekļūt šahtā, kura veda uz Zemes iekšieni. Atskanēja spēcīgs sprādziens un trīs cilvēki gāja bojā. Pēc dažām dienām bez pēdām pazuda pārējie ekspedīcijas dalībnieki.
Reklāma
No tā laika lielvalstis esot pārtraukušas traucēt nezināmos Ledus kontinenta iedzīvotājus. Te rodas loģisks jautājums – Vai eksistē Trešā Reiha bāze arī šodien? „Tiešu pierādījumu nav arī šodien, bet netiešu – vairāk nekā pietiekoši”- apgalvo krievu vēsturnieks Vadims Telicins savā grāmatā „Hitlers Antarktīdā”. ASV Gaisa spēku, Argentīnas un Čīles radiolokācijas stacijas ļoti bieži fiksē „lidojošus diskus”, „cilindrus” un citas „ģeometriskas figūras”, kuras kursē no viena Antarktīdas gala uz otru.
