Kanibālisms - pēdējā iespēja izdzīvot105

1941. gadā vācu karaspēks izveidoja pilnīgu Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) blokādi. Tā turpinājās veselus divus gadus, un tas, kas šo divu gadu laikā notika blokādes iekšienē, ir viens no šausmīgākajiem stāstiem Krievijas vēsturē. Ja padomju armijas cilvēkiem vasaras mēnešos pāri Lādogas ezeram laivās vēl izdevās piegādāt pārtiku nevainīgajiem civiliedzīvotājiem, tad ziemā daudzi mira no bada, bet tie kuri izdzīvoja, var pastāstīt šausmīgus stāstus.

Sākumā vietējiem maizniekiem tika dota pavēle samaisīt miltus ar zāģu skaidām, lai maizes būtu vairāk. Tāpat tika ķerti un ēsti putni, žurkas, kaķi, suņi līdz daudzi spēra pēdējo soli un sāka ēst savu mirušo tuvinieku miesu. Padomju armija visu to redzot pat izveidoja speciālu dienestu, lai cīnītos pret šādām darbībām, bet redzot, ka tas glābj cilvēku dzīvības, arī viņi neko pārāk necentās aizkavēt.

Kamēr domājot par holokaustu un koncentrācijas nometnēm, mums nāk prātā apsardzes cilvēku nežēlība un necilvēcība, maz tiek runāts par ieslodzīto dzīvi iekšienē.

Daudzi nostāsti vēsta, ka spēcīgākie vīrieši nogalināja vājākos un vārgākos biedrus, lai būtu, ko ēst un varētu izdzīvot. Pat mazi bērni, kuri dzima koncentrācijas nometnēs, tika baroti ar mirušu cilvēku miesu. Tas ir kā vēl viens piliens šausmīgajos holokausta stāstos.

Jūrniekiem ir “vispateicīgākais” liktenis, lai nekas cits neatliktu kā izdzīvošanas dēļ ķerties klāt necilvēcīgiem soļiem, jo viņi ir ieslodzīti jūru un okeānu ielenkumā un ja nav pārtikas krājumu, tad tos arī nekur nevar iegūt. Tieši tāpēc 19. gadsimta jūrnieku stāsti ir pārpilni ar kanibālisma gadījumiem. Kā piemērs ir minams kuģis “Essex”. Tas notika 1820. gadā , kuģis veda auduma kravu un nogrima. Kuģa apkalpes locekļiem izdevās atrast patvērumu uz Hendersona salas.

Sākotnēji viņi vēl turējās, barojoties ar notverto putnu gaļu un dažādiem augiem, bet jau pēc nedēļas viņi nolēma laivās doties meklēt kādu apdzīvotu vietu. Tā kā viņiem nebija nekādu pārtikas krājumu, viņi turpat laivās vilka lozes, kuram nāksies uzupurēt savu dzīvību, lai pārējie varētu izdzīvot un izglābties, pārtiekot no viņa miesas. Šokējoši, bet daļai no komandas izdevās izglābties veselu gadu pēc kuģa pazušanas. Uz to brīdi viņi bija apēduši jau 7 savus biedrus.

Franklina ekspedīcija tika uzsākta 1845. gadā ar mērķi izveidot Ziemeļrietumu pārejas un Kanādas ziemeļu piekrastes karti. Tolaik šāds ceļojums bija pielīdzināms mūsdienu ceļojumam uz Mēnesi. Divi kuģi, “Erebus” un “Terror” bija aprīkoti ar tolaik labāko navigācijas sistēmu, ieskaitot pat tādas ekstras kā iebūvēto centrālo apkuri. Pēdējo reizi kuģi tika redzēti Bafina līcī, nogaidot vētru, bet tad pēkšņi pazuda bez vēsts.

Ekspedīcijas dalībnieku liktenis palika neskaidrs veselus desmit gadus, līdz kāds arktiskais pētnieks Džons Rejs satika kādu vietējo inuītu, kurš pastāstīja par ekspedīcijas komandas pēdējām dienām. Izrādījās, ka aiznesti no pareizā maršruta, abi kuģi iestrēga ledū, tāpēc lielākā daļa komandas devās meklēt palīdzību pa sauszemi. Daudzi mira no pneimonijas, bet tie, kuri palika dzīvi, bija spiesti baroties no mirušo līķiem, jo bija palikuši bez pārtikas krājumiem, bet priekšā bija tāls ceļš. Un tomēr ar to bija par maz, lai izglābtos. Britu sabiedrība tolaik bija šokēta par šādām Reja ziņām un pilnībā atteicās pieņemt faktu, ka viņu varonīgie atklājēji gāja bojā šādā necilvēcīgā veidā. Patiesību par to neviens un nekad arī neuzzinās, jo visi fakti ir balstīti uz viena vietējā cilvēka stāstījumu.