Dzīvie skeleti18

Sprāges dzīves laikā viņam veica neskaitāmas pārbaudes, lai uzzinātu viņa slimības iemeslu, tomēr precīzu diagnozi tā arī nevienam neizdevās noteikt. Daudzi ārsti to uzskatīja par retu muskuļu atrofijas gadījumu. Lai censtos apkarot slimību, Īzakam vienmēr nācās ēst. Viņam kaklā vienmēr karājās saldināta piena blašķīte, lai jebkurā brīdī varētu to padzert. Patiesībā tas bija dzīvības un nāves jautājums. Laicīgi neuzņemot uzturvielas, viņš varēja jebkurā brīdī saļimt un vairs neatgūt samaņu.

Tomēr viņa ķermeņa defekti un veselības problēmas neliedza viņam apprecēties ar Tamāru Mūru un izaudzināt trīs dēlus. Tikai vēlāk, kad ģimene nonāca finansiālās problēmās, Īzaks nolēma pieteikties frīkšova ceļojošajā trupā, kur nekavējoties arī tika pieņemts. Tomēr tas viņa ģimenei lielu labumu nedeva, jo, nopelnījis lielāku naudu, Sprāge kļuva par izšķērdīgu azartspēļu spēlmani. Par spīti spilgtajai un ienesīgajai ‘’Dzīvā skeleta’’ karjerai, Īzaks Sprāge mira nabadzībā 1887. gada 5. janvārī Čikāgā, tā arī nespējis izkļūt no finansiālajām grūtībām.

Laikā, kad Īzaka Sprāges karjerai jau bija sācies noriets, uz apvāršņa tūlīt parādījās viņa sekotājs vārdā Džons Kofijs, kurš ne tikai izmantoja sava aroda priekšteča radīto popularitāti, bet arī pats pacēla to vēl augstākās virsotnēs. Džons Kofijs piedzima 1852. gadā Ohaijo štatā, ASV. Līdz pat 30 gadu vecumam viņš bija normāls, vidusmēra auguma vīrietis, strādāja par frizieri, bija precējies un audzināja septiņus bērnus. Bet uzreiz pēc 30 gadu jubilejas viņa dzīve pārvērtās šausmās. Viņš burtiski ar katru dienu strauji zaudēja svaru, līdz svēra nieka 23 kilogramus.

Lai arī sākotnēji viņš tāpat kā Īzaks Sprāge centās slimību ārstēt, ar laiku nācās samierināties un mācīties sadzīvot ar savu ķermeni. Arī Kofijs nolēma nevis gausties par to, bet parādīt sevi cilvēkiem, pelnot ar to lielu naudu.

Frīkšovā Čikāgā viņam deva skatuves vārdu ‘’Ohaijo skelets’’. Džons ļoti bieži uzstājās bez krekla, lai arī no pēdējām rindām būtu labi redzamas viņa ķermeņa anomālijas. Tomēr viņa uznāciens neko citu arī neietvēra kā tikai stāvēšanu uz skatuves. Džons nolēma, ka tas viņam neder.

Lai uzlabotu savu uznācienu, viņš sāka aktīvi piedomāt pie sava skatuves tēla, pie šuvēja pasūtot greznus uzvalkus un smokingus ar vertikālām svītrām, lai vēl vairāk uzsvērtu savu kalsno augumu. Viņš papildināja uzvalku ar smalku cilindra cepuri, brillēm un smalku pulksteni. Džons sevi pasniedza uz skatuves kā smalku džentlmeni. Ar laiku viņš kļuva par teju džentlmeņa paraugu un ieguva neskaitāmu sieviešu simpātijas. Arī sievietes viņš mainījis neskaitāmas reizes, uz katru turneju atļaujoties doties jau ar citu sievieti.