Es esmu jau vecs vīrs, bet joprojām labi atceros kā mums skolā stāstīja cik šausssmonnīgi slikti dzīvot ir "pūstošajos Rietumos". Kā cilvēki tiekot pazemoti, pārstrādināti un visādi citādi ignorētas viņu tiesības. Man ka' reiz vairums radu tur "mocījās". Kad viņi "izbēga" no "briesmīgā ieslodzījuma" un uz brīdi "izrāvās" uz "brīnumjauko" padomijas paradīzi, es nespēju vien nobrīnīties cik dzīvespriecīgi, jauneklīgi, pārtikuši un smaidīgi viņi bija. Turklāt ikreiz atveda dāvanās kaudzi visādu krietnam padomju cilvēkam gluži vai nepiedienīgu "krāmu". Kad es skolā atļāvos iebilst, ka tas ko mums stāsta nav gluži patiesība, un man ir atšķirīga pieredze, man lika aizvērt muti un neizplatīt apolitiskas muļķības. Tipa, tas viss esot speciāli organizēts, un pirms došanās uz padomijas "paradīzi" viņus apstrādājot kapitālistu specdienesti. Es, protams, tam nenoticēju. Kā jau pusaudzim man pat prātā neienāca, ka es spēlējos ar uguni, apstrīdot tā laika propagandu.
Es visai labi atceros, kā mēs šturmējām "Bērnu Pasauli", cerībā dabūt 'zemletes' džinsus, Rubika kubu, un kā mēs toreiz fanojām par "Kalev" košļenēm. Man patiešām nospīdēja, ka radiņi man regulāri iešķieba pa veselam maisam ar 'bubble gum' - to labumu man bērnībā netrūka.