Esmu atpakaļ ar vēl stāstiem par mūsu pašu latviešu PNP (Pirmsnāves pieredzējumu) stāstiem, kā arī mistiskajiem stāstiem.
Ceru, ka būs interesanti.
P.S. Sevišķi apdāvinātiem - 1. daļu var atrast, uzklikšķinot uz mana vārda tūlīt zem virsraksta.
Ārpus realitātes (Latvija) II3
50
0
Nāve respektēja manu dzīvi.
Man ir 38 gadi, strādāju bērnudārzā par audzinātāju un studēju pedagoģiju augstskolā (2001). Paldies Sievam, pirms 13 gadiem nāve respektēja manu dzīvi, un tagad es katru dienu uztveru kā Dieva dāvanu.
Toreiz man bija 25 gadi, slimojusi nebiju. Tajā naktī, kad notika šī parādība, mana vecākā meitiņa bija palikusi pie vecāsmātes, bet es, mazā zīdainīte un vīrs gulējām platajā gultā. Pēkšņi es pamodos, sajutu nepārvaramu vājumu, gaisa trūkumu un sāpes sirds apvidū. Jutu, ka labi nebūs, attaisīju logu un apgūlos uz grīdas - klusītēm, lai nepamodinātu gulētājus. Pēkšņi sajutu, ka mani izrauj caur logu laukā, un es nenormālā ātrumā traucos pa melnu tuneli, pat dzirdēju kaut kādu skaņu. Tad man kļuva viegli un patīkami, jo atrados gaišā, spilgti apgaismotā vietā. Tomēr sapratu, ka šeit nedrīkstu palikt, tāpēc no visa spēka kliedzu un lūdzos, lai mano tomēr laiž mājās, jp tur palika mazs bērniņš un mīļš vīrs.
Kad pamodos, viss ķermenis bija mikls un lipīgs. Ar pēdējiem spēkiem aizlīdu līdz ledusskapim un sadabūju kaut kādas zāles. Tad ar visu halātu stāvēju vannā un laidu no dušas uz galvas aukstu ūdeni. Nevienu tai naktī tomēr nepamodināju.
Vēlāk, kad bija kaut nedaudz slikta pašsajūta, baidījos no tā loga un vēru ciet... Ilgi nesapratu, kas ar mani patiesībā noticis. Ticības lietās nebiju izglītota, tomēr par tām radās interese. Vēlāk sapratu, ka tā bija mana dvēsele un astrālais ķermenis, kas no manas miesas bija izgājis un atgriezies atpakaļ.
Savā istabā esmu redzējusi savu mirušo vecomāti, tādu gaiši pelēku, un man nemaz nebija bailes. Es ar viņu domās sarunājos. Pēc tam pagriezos un gulēju tālāk.
Reiz es biju apmelota, un man uz kājām uzmetās 7 rozes - gandrīz nomiru. Tad uzzināju, ka viena sieviete pareizticīgo baznīcā par mani nolikusi svecīti vietā, kas paredzēta mirušajiem. Gribēju jau iet pie dziednieka. Bet naktī pamodos, būdama pie skaidras apziņas. Izdzirdu vīrieša balsi, kas mani uzrunāja un deva padomus, kā tālāk rīkoties. No rīta sarunu biju it kā aizmirsusi. Aizbraucu uz rajona pilsētu, lai ietu pie dziednieka. pēkšņi apstājos - ko es tam dziedniekam teikšu? Sapratu, ka jārīkojas pašai tā, kā balss naktī lika. Tā pamazām atveseļojos. Tai sievietei esmu pilnībā piedevusi, un viņa pat nenojauš, kas man toreiz bija jāpārdzīvo.
Maira (Saldus raj.)
Taurenītis sniegā.
Bija pēdējā novembra svētdiena. Kluss bezvēja vakars. Visa kapsēta klāta ar sniegu. Nedaudz piesala. Jau satumsis. Viss kapu kalns svecīšu liesmiņās trīsuļo. Sēdu uz soliņa pie savu tuvinieku kapu kopiņām. Domās sarunājos ar viņiem. pēkšņi no tēva kapa cauri skujām izlido - pelēks taurenītis! Aplidoja ap mani un uzlidoja tumšajās debesīs. Tieši tāpat notiek ar otru taurenīti - no mātes kapa. Šķiet, tās bija manu vecāku dvēselītes, kas man parādījās mirušo piemiņas vakarā.
Zinu, daudzi man neticēs. Arī pašai man tas bija neizprotams brīnums. Un tomēr - tas bija! Nākamajā gadā atkal cerēju tikties ar šīm dvēselēm, bet nekā... Nu jau 4 gadus nespēju aizstaigāt līdz kapiņiem. Tagad ticu, ka tiksimies, kad manas zemes gaitas izbeigsies šeit.
Austra Holma (Dundagā)
Reklāma
Tur - ar katru ieelpu plūst pasakaina enerģija.
2002. gada 13. janvārī man tika izdarītas 2 operācijas. Neciešamās sāpes pazuda, jutos labi, un pēc nedēļas vajadzēja braukt mājās. Gaidīju analīžu rezultātus.
Bija vēla pēcpusdiena, bet ārsts nenāca. Beidzot viņš ieradās un paziņoja: "Man jārunā ar jūsu vīru." Sapratu, ka man laikam ir vēzis. Bet kur īsti? Man esot jābrauc uz citu slimnīcu, jo jātaisot vēl operācijas.
Zināju, ka vēzis negaida, un pati visus steidzināju. Onkoloģijas centra ķirurgs godīgi pateica, ka man esot ādas vēzis un ka Latvijā nav ādas ārstu onkologu, tāpēc operācijas veic citu specialitāšu ķirurgi. Man esot jāpārstāda āda un jāizņem četri orgāni, lai vēzis neietu tālāk, taču pēc pārciestā es vēl esot pārāk vārga, tāpēc drusciņa vajadzētu nogaidīt un atpūsties. Laikam es pārsteidzu ārstu, sacīdama: "Dakter, lūdzu, grieziet mani, cik vien ātrāk var!" Un tā jau 25. janvārī no rīta mani aizveda uz operāciju zāli. Un tagad pastāstīšu, ko atceros par šo dienu.
Eju pa lielu un tumšu tuneli. Man ir ļoti, ļoti grūti. Visur džinkst. Turos pie tuneļa sienas, reizēm metos ganrīz četrrāpus. Bet tunelim nav un nav gala. Ļoti ilgi eju. Pēkšņi tālumā ieraugu gaismu. Jūtu neaprakstāmas enerģijas plūsmu. Ieeju kā pasakā - ar neparasti skaistu dabu. Jūras krasts, palmas, tālumā cilvēki. Vārdos neaprakstāmas gaismas spēks un mīlestība. Iztaisnojos un dziļi, dziļi elpoju. Jūtu, ka ar katru ieelpu iekšā plūst pasakaina enerģija un mīlestība. Nodomāju: "Beidzot esmu nokļuvusi paradīzē!" Tik fantastiska sajūta bija mani pārņēmusi.
Pēkšņi tālumā ieraugu ļoti lielu vīrieti ar garu baltu bārdu, īsiem sirmiem matiem, baltā mācītājtērpā. Milzis ar žestiem rāda, ka tālāk iet nedrīkst. Taču es nodomāju, ka neklausīšu vis un iešu tālāk, jo man taču ir tik labi... Bet vīrietis nāk tuvāk un saka: "Mīļā, tu šeit vēl nevari nākt. Tu savas vērtīgākās zināšana vēl nevienam neesi nodevusi. Tev jāiet atpakaļ." Es ļoti negribu iet projām, bet sirmgalvis vēlreiz teic: "Tev jāiet, jo ir jānodod visvērtīgākās zināšanas kādam!" Es skatos uz viņu un nez kāpēc domāju : "Tik vecs, bet nevinas krunciņas, un tik mīļš..." Ja jau jātiet, tad jāiet.
Atpakaļceļš bija daudz īsāks un vieglāks, jo zināju, ka tunelis beigsies. Tuvojas tuneļa gals, un es sadzirdu kādu balsi. Jā, bet kur tad īsti es esmu? Ieraugu sevi apsegtu ar baltu palagu. Sadzirdu: "Veronika, vai jūs mani dzirdat?" Šķiet, tā ir anestezioloģes balss. Mēģinu pateikt, ka dzirdu, bet nevaru. Man likās, ka kliedzu, bet sadzirdēju tikai vāju pīkstienu. Kas ar mani notiek? Kāpēc es tikai dzirdu, bet neko neredzu? Vai operācija jau bijusi? Kur ir realitāte - tunelis vai šī? Man likās, ka savus jautājumus izkliedzu, bet faktiski es tikai pīkstēju. Vēl sadzirdēju: "Malacis, esat izturējusi! Viss būs labi. Vairāk gan nerunājiet, jo jums jāatpūšas."
Uzrakstīju tikai mazu daļiņu no visa redzētā un pārdzīvotā. Esmu baigusi 2 augstskolas, esmu katoliete, bet apmeklēju luterāņu baznīcu. Redzējumu tunelī un piedzīvojumu pasakainajā valstībāesmu ļoti daudz analizējusi un palikusi pie secinājuma, ka uzdevums, ar kuru atgriezos šajā dzīvē, man jārealizē - un tas man palīdz dzīvot. Nekādu sāpju es arī nejūtu.
Veronika Ketnere (Lielvārdē)
Mamma turēja vārdu - pastāstīja par "turieni".
Pirms 15 gadiem nomira mamma. Bet pirms tam bijām sarunājušas, ka viņa atnāks no viņsaules un pastāstīs, kā tur ir. Gribējās zināt, kaut arī īsti neticēju, ka tā notiks. Un tomēr...
Naktī pēc bērēm viņa atnāca - ne jau sapnī, bet it kā reāli. Apsēdās uz gultas malas un saņēma manu roku savējā. Seja bija gaiša un priecīga. Teica, ka nu esot brīva no visām mokām. Lūdza, lai viņai uz kapiņa akmeni neliekot, jo dzīve uz zemes esot bijusi smaga diezgan. Izstāstīja, kā viņu sagaidīja mirušie tuvinieki - panākušies pretim. Jautāju, kā viņi tur dzīvo. Mammīte atbildēja, ka es to nesapratīšot. Neesot ne māju, ne dzīvokļu, bet katram sava vieta. Tie, kuri aizejot bojā nelaikā, klīstot, kamēr dabūjot savu vietu. Arī pašnāvniekiem neesot viegli, jo viņi "dzīvojot" pusceļā, kamēr pienākot nolemtā stunda.
Pēc tam dažas reizes redzēju mammīti parastos sapņos. Bet pēdējo reizi viņa steidzīgi ienāca un teica, ka nu vai neatgriezīšoties uz zemes un pie manis arī sapņos vairs nenākšot. Ir pagājuši vairāki gadi, bet sapņos mammīti nekad neesmu redzējusi...
Erna (Limbažu raj.)
Tev patiks šie raksti
