Aukstā dvēsele.2

Agneta zin, kā ir izjust vienaldzību. Viņai likās,ka tas ir traips sirdij. Agneta jutās vientuļa un nogurusi no notikumiem. 16 gadīgā meitene bija diezgan neparasta būtne,taču viņas dzīves stāsts nebija no tiem skaistākajiem. Viņa mīlēja Edgaru,bet reizēm pati brīnījās,kā gan viņai vēl var būt sirds, ja Edgars ir tāds liekulis. Edgars teica Agnetai,ka mīl viņu un tajā pašā laikā pazemoja. Šodien bija sarunāts iziet ārā. Viņi satikās pie tilta. Agneta ieradās nedaudz par aru un redzēja Edgaru tuvojamies. Viņš nāca,uzmeta Agnetai dīvainu skatienu. Viņai bija bail. Bail,ka kaut kas atkal noies greizi. Edgars pienāca klāt,brīdis klusuma un viņš uzsāka sarunu.

-Čau.
-Sveiks.
Edgars izskatījās tik dīvaini laimīgs un apmierināts ar sevi.
-Nu,kā tad tev iet,Aguci?
Viņš uzrunāja meiteni mīļvārdiņā,itkā nekad nebūtu noticis nekas slikts.
-Tā neko. Tev?
-Lieliski. Ejam uz parku?
-Jā.

Pa ceļam Edgars noskūpstīja Agnetu. Viņai šis skūpsts likās vēss un aizdomīgs,acīs sariesās asaras. Edgars to pamanīja un atkal aizsvilās.

-Par ko tu atkal raudi? Man ir jau apnicis,ka isu laiku raudi,tev kaut kas nav kārtībā! Tev ir jāiet ārstēties!
-Man sāp.
-Kas tev sāp?
Edgars ironiski izsmēja Agnetu.
-Tas,kā tu pret mani izturies. Es zinu,ka tu mani nemīli,es zinu,ka aiz muguras tu par mani runā visādas jēlības. Man ir aizdomas,ka tev ir cita,bet tu esi kopā ar mani,lai neviens neuzzinātu par jums.
Ageta pagriezās,lai ietu prom,bet Edgars saķēra viņu aiz rokas. Viņš spieda to stipri,Agnetai sāpēja,bet viņa nespēja izrauties no šī tvēriena. Edgars turpināja uz viņu kliegt.
-Tu esi debīla?
-Neesmu. Tu mani par tādu pataisi. Tu liec man citu acīs izskatīties kā pamuļķei,kas neko nesaprot,kas dzīvo savā pasaulītē un pat nepieļauj domu,ka uz pasaules var būt kas slikts.
Asaras lēnām pagaisa,Agneta turpināja runāt mierīgā balsī.
-Tu laid pa kreisi. Jebkura var uzkārties tev kaklā un tu viņu izpi*īsi uzreiz. Tev nerūp nekas,kas saistās ar mani. Es te esmu kaut kāds pienākums.
-Tā nav,Agnet,un tu to zini! Tu mūždien izdomā kaut ko un taisi no tā scēnas! Jā,man karas kaklā meitenes,bet nevienu neesmu...
Edgars nepaspēja pabeigt teikumu,jo Agneta iekliedzās.
-JĀKLIS! TU ESI JĀKLIS.
Viņa izrāva roku no Edgara tvēriena. Edgars iesita viņai pļauku,bet viņa aizskrēja.