Latvijas indīgie augi10

Latvāņi. Pamitra pļavmalās, krūmājos mežos- vietās, kur augsne bagāta ar slāpekli, bieži sastopamas 50-150 cm augstu auga grupas ar platiem ziediem čemuriem (līdz 20 cm diametrā). Ziedi izdala ne īpaši patīkamu smaržu. Tas ir čemurziežu dzimtas lakstaugs-Sibīrijas jeb pļavas latvānis Heracleum sibiricum, augs ar garu, rievotu, zarotu, dobu un šķautņainu stublāju, kas apaudzis raupjiem matiņiem. Lapas nepāra plūksnainas, apakšējās lielas, ar kātiem, līdz 50 cm garas un asiem matiņiem. Stublāja lapas ir mazākas, sēdošas, ar palielām makstīm. Uzzied jūnijā un zied līdz septembrim. Saliktos čemurus veido 15-30 starveida kāti ar ziediem, kas ir dzeltenzaļi, retāk balti, satur nektāru. Septembra otrajā pusē nogatavojas augļi-gareni olveida skaldeņi ar spārnveidīgām malu ribām. Šis neparastais augs tiek lietots tautas medicīnā; ar to labprāt mielojas mājas cūkas. Tautā sauc arī par bārkšķi, lācnagiem, ķepaiņiem. Kopš 1948.gada Latvijā pazīstams Sosnovska latvānis, kas tika ieviests vispirms Madonas rajonā kā lopbarības augs. Šobrīd tas pilnīgi pārgājis savvaļā sastopams jau visā mūsu valsts teritorijā, vietām veidojot lielas audzes un nomācot vietējo sugu augus. Sosnovska latvānis, netraucēti attīstoties, ir divgadīgs. Auga īpatnība-tas uzzied savā mūžā tikai vienreiz (monokarpija). Tādēļ, ja to regulāri pļauj, neļauj ziedēt, tas pārvēršas par daudzgadīgu augu, kas cenšas uzziedēt, lai nogatavinātu sēklas. Stublājs var sasniegt līdz 4 m augstumu. Augs bagātīgi zied. Milzīgo, balto ziedu čemuru ražoto sēklu dīgtspēja saglabājas ļoti ilgi, un tādēļ šis sugas latvānis aizņem arvien lielākas platības, un tā iznīcināšana ir sevišķi grūta. Sosnovska latvāņa „ēras” sākumā to pat izmantoja dārzos kā krāšņumaugu. Cilvēkam tieša saskare ar šo augu ir ļoti bīstama, jo saules ultravioleto staru ietekmē šūnsula izraisa fitodermatītu-uz ādas rodas apdegumiem līdzīgas čūlas. Latvijas valdība izsludinājusi konkursu par efektīvu paņēmienu izstrādāšanu šī indīgā un kaitīgā „svešzemnieka” iznīcināšanai. Svarīgākais ir nepieļaut šīs sugas latvāņa sēklu nogatavošanos un līdz ar to izplatīšanos.

Čūskoga. Mitrā, trūdvielām bagāta lapu koku mežā sastopams savdabīga 10-30 cm augsts liliju dzimtas daudzgadīgs lakstaugs ar gariem, ložņājošiem sakneņiem-čūskoga, kas uzzied maijā, jūnijā (pirmoreiz uzzied 10-15 gadu vecumā). Ziedam ir četras zaļas lancetiskas kauslapas un četri šauri lancetiski vainaglapas. Kaut arī zieds ir bez smaržas, kukaiņus acīmredzot pievilina putekšņlapas ar palielajām, spilgti dzeltenām, gari nosmaiļotājām putekšnīcām un tumši violetu auglenīcu vidū. Stublājs kails, netālu no vienīgā zieda atrodas četru eliptisku lapu mieturis. Pēc noziedēšanas auglenīcas vietā attīstās apaļa, zili melna, spīdīga oga, kas atgādina actiņu un ir kārots gardums sarkanrīklītēm, kas arī izplata čūskogu sēklas, tā veicinādamas auga vairošanos. Agrāk čūskogu izmantoja tauta medicīnā, bet homeopātija vēl šodien svaiga auga esenci lieto acu slimību un psihisku traucējumu ārstēšanai. Viduslaikos uzrakstīja, ka čūskoga ir viens no augiem, kas var uzveikt raganu burvestības, tādēļ ogu iešuva apģērbā. Līdzīgi rīkojas, lai aizsargātos no epidēmijas Lielā mērā laikā. Tomēr būsim uzmanīgi, jo augs ir ļoti indīgs, sevišķi tā ogu saknenis. Čūskogu dēvē arī par vārnas aci.

Mugurenes. Daudzgadīgi liliju dzimtas lakstaugi ar spēcīgu, horizontālu sakneni. Sastopams ne visai bieži ēnainos lapu kokos, retāk skujkoku, mežos. Latvijā plašāk izplatītākās divas sugas: daudzziedu mugurene Polygonatum multiflorum un dziedniecības mugurene Polygaonatum odoratum. Daudzziedu mugurenei ir apaļš 30-60 cm augsts stublājs, kas galotnē noliecas uz leju. Lapas eliptiskas, līdz 15 cm garas, tumši zaļas, bet apakšpusē gaišākas, izveidojušās pamīšus. Ziedi zaļganbalti, ar īsiem kātiņiem, bez smaržas, pa 2-5 lapas žāklēs. Izplaukst maijā, jūnijā. Daudzziedu mugurenei ir spēcīgs, resns saknenis, kas dzīvo apmēram 20 gadus. Pēc novīšanas augam attīstās zili melnas ogas. Daudzziedu mugureni dārzos un parkos audzē arī kā krāšņumaugu. Dziedniecības mugurene biežāk sastopamas mežos un krūmājos, sausās augsnēs. Stublājs šķautņains, 15-40 cm augsts, galotnē noliecies. Lapas plati eliptiskas. Ziedi zaļganbalti, zvanveida, smaržīgi, pa vienam, retāk pa diviem, lapu žāklēs. Zied maijā, jūnijā . ogas zili melnas, mazliet ar apsarmi. Dziedniecības mugurene sakneņus lieto tautas medicīnā. Tie ievācami pirms vai pēc auga ziedēšanas. Dziedniecības mugureni dēvē arī par kaulu zāli un lieto maijpuķi. Atcerēsimies, ka Latvijā sastopamā mugurenes ir indīgi augi.

Parastā kreimene jeb maijpuķīte. Maijā un jūnijā labi apgaismotās vietās lapkoku un jauktajos mežos, kur augsnes virskārta ir bagāta ar trūdvielām, gaisā jūtams ziedošu maijpuķīšu izsmalcinātais aromāts. Maijpuķītei ir daudzgadīgs liliju dzimtas lakstaugs ar ložņājošu, zarotu sakneni un daudzām piesaknē. Lapas 2-3, eliptiskas, 10-20 cm garas, ar gludu malu un lokveida dzīslojumu. Lapas pie stublāja pamatnes apņem makstveidīgas, sārti violeta zvīņas. Baltie zvanveida ziedi (6-12), sakopti skrajā, vienpusējā ķekarā. Rietumeiropā ir ticējums, ka tajos mājo mistiskās būtnes-elfas. Vēlāk ziedu vietā veidojas spilgti oranžsarkanas ogas. Kreimenes vairojas veģetatīvi ar sakneņiem. Senajā Grieķijā meitenes ar maijpuķīšu ziedu rasu slacījušas acis, lai tās iegūtu spožāku mirdzumu, bet Hipokrats sakaltušos ziedus izmantojis iesnu ārstēšanai. Tomēr būsim piesardzīgu un atcerēsimies, ka maijpuķītes ir indīgs augs, sevišķi tā sarkanās ogas. Indīgs kļūst pat ūdens, kurā stāvējuši tās ziedi. Neskatoties uz to, visa auga daļas, kas satur vērtīgus ķīmiskos savienojumus, plaši izmanto medikamentus un parfimērijas rūpniecībā. Maijpuķītes drogas un preparātus lieto dažādus sirds slimību ārstēšanai kopš 1881. gada, kad šī auga ķīmisko sastāvu bija pētījis profesors S. Botkins. Maijpuķītes nosaukums tulkojumā no latīņu valodas convallis-ieleju lilijā, kura zied maijā. Maijpuķītes jau 1 gs. p.m.ē. Ēģiptē audzēja kopā ar rozēm un lefkojām. Selekcionāri izveidojuši arī maijpuķīšu dārzā šķirnes, kurām ir lielāki ziedi.

Purva cūkausis. Kurš gan nepazīst gleznos un majestātiskos kallu ziedus! Tiem radniecīgs, tikai mazāks un necilāks, ir mūsu zāļu purvos, dīķos, aizaugušu ūdeņu krastos un grāvjos sastopamais kallu dzimtas lakstaugs – purva cūkausis. Tas ir 10-30 cm garš, ar spēcīgu, ložņājošu, zaļganu sakneni. Tautas medicīnā sakneņu uzslējums lietots pret čūsku kodumiem. Lapas plati olveidīgas, ar gariem kātiem, tumši zaļas, virspusē spīdīgas. Ziedi sīki, dzeltenzaļi, sakopoti blīvā vālītē, kurai pie pamata ir liela, smaila, balta seglapa, kas mazliet atgādina čūskas ausi. Zied maijā, jūnijā. Jo lielāka gaisa mitrums, jo zieds vairāk atvērsies. Vēlāk nogatavojas augļi-spilgti sarkanas un sevišķi indīgas ogas. Šis krāšņais purva augs satur toksiskas vielas un ir bīstams gan cilvēkiem, gan mājlopiem. Purva cūkausi tautā sauc dažādi: par buku lapām, liepenē, gotiņu lapām un avenu ragiem. Brīdinājums! Nebrieniet pēc cūkauša ziediem-vietās, kur tas aug, ir ļoti staignas!

Indīgais velnarutks. Daudzgadīgs čemurziežu dzimtas lakstaugs, kas satopams slapjās augtenēs-ūdentilpju krastos, kur reizēm veido kuplas audzes, kā arī grāvju un purva malās. Velnarutkam ir resns, dobs, ar šķērssienām sadalīts saknenis ar pienainu gaišdzeltenu, gaisā melnojošu un biezējošu sulu. Stublājs 1-1,5 m augsts, apaļš, dobs, sīkrievots un zarains. Lapas vairākkārt plūksnainas, atsevišķas plūksnas šauras, ar asi zobainu malu. Apakšējās lapas, kas agri pavasarī izaug pirmās, ir ar dobu kātu, bet augšējās sēdošās. Velnarutks zied no jūnija līdz augustam. Zied sīki, balti, sakopoti saliktos čemuros, ar 10-25 stariem. Auglis-skaldenis. Vienmēr atcerēsimies, ka velnarutks ir sevišķi bīstams, it īpaši tā saknenis un jaunie dzinumi. Tuvākā saskare ar kādu no auga daļām var izraisīt krampjus, caureju un beigās pat letāli. Tādēļ, vērojami dabā velnarutku, iepazīsim to, bet nekad nepieskarsimies pašam augam pašam augam un nelauzīsim tā zarus. Viens no visindīgākajiem Latvijas augiem. Dēvēts arī par joda rutku.