Kā iepazina savu otro pusīti343

labu laiciņu atpakaļ draugiem.lv iepazinos ar vienu puisi. sarakstījāmies daudzus gadus, bet nebija iespēja satikties, jo viņš dzīvoja tālu. un tad beidzot sarunājām un satikāmies Rīgā. iepatikāmies viens otram un tā arī viss aizgāja. (davincidoll)

nu tad tā, Izšķīros ar vienu puisi. Ar draudzeni gājām laukā. iepazinos ar viņas draugiem. pabraukājāmies,pasmējāmies. samanījāmies numuriem. protams viens otru sameklējām draugos. sākām lēnām sarakstīties. viņš mani uzaicināja uz ballīti. domāju,kāpēc,lai gan neaizbrauktu,tāpat, lai vienkārši izklaidētos. jāpiebilst,sākumā man viņš likās tik dīvains,ka tur nekas nesanāktu.viņš par mani nodomāja,iedomīga un klusa. lēnām turpinot visu,sagājām kopā. nu jau esam kopā 4gadus. dzīvojam kopā un ir bērniņš. un jāsaka vēl kas,pirmais iespaids var būt maldīgs (akmenis)

Vins bija iekritis aciis, kaadai man paziistamai meitenei x, vinam ari bija nelielas simpatijas pret so meiteni x. Si meitene mani un manu labako draudzeni paaicinaja uz klubu, kur ari bija sis iipasais puisis. Pirms kluba, mani, mana labaaka draudzene pabriidinaaja, lai labaak, pat neskatos virsuu uz us so puisi, jo meitene, nezinaamu iemeslu deel izjuta greizsirdibu pret mani. (tas man likaas smiekliigi) Un es savai labakajai draudzenei pateicu ,ka peec bildeem spriezot vins noteikt nav manaa gaumee (ta nebija taisniiba, ieraugot bildes nodomaju, kaapeec tadam meitenem kaa vina veicas dabuut forsos puisus ,bet man NEE :D:D) Nu ko biju klubaa, es vinam pat uzmaniibu nepieversu un neskatijos virsu. Bija pagajis ,kads laiks un vins iekomenteja manu albumu dr.lv ... Meitene x uzzinot, ka vins iekomenteejis manu albumu, pateica manai labakajai draudzenei (vinas bija klasee labaakas draudzenes), ka vins albumu komentejot visam sikajam... Man tad bija 16 gadi :) Pec kada laika, vins man atrakstija vestuli (tas atkal izraisija apversumu dazas labas meitenes dziivee) Nu ko vards pa vardam un esam jau musu pirmaja randinaa... Satikamies vis bija lieliski, jutos briivi pirmo reiz dzive ar kadu puisi, vareju buut tik tizla cik esmu un vinam tas patika :D Vins smeejas par maniem stulbajiem jokiem... Sekoja randins pec randina, un no tas meitens puses intriga pec intrigas :D Beigas jau izradijas, ka sis puisis nemaz nedomaja kautko nopietnu ar so meiteni x, vienkarsi ,ka draugi paplapat (esot bijusas minimalas simpatijas, bet iepazistot tuvak kautkas nav paticis) Bijam kopa meenesi, lidz vins man pajautaja kautko(neatceros, bet bija saistiba ar klubu un gadiem) un es vinam pateicu ,ka man ir 16, divaini, bet vins visu laiku domaja, ka man ir 18, ja jau klubaa tieku :D Tas bija bridis ,ka vins palika bals, un nopietns... Man scita vis, vins mani tuliit pasuutiis, jo vins bija piecus gadus vecaks un nekad vinam nav bijusi tik liela gadu starpiiba ar kadu meiteni... Nezinadama,ko dariit, pateicu- ha haa IEGRAABIES :D:D:D Un ta vel sobaltdien esam loti lamigi kopa jau vairak kaa divus gadus un viens otru loti miilam :)) PS.atvainojos par rakstibu ,man pc nav garumzimju :) (Zn4xe9)

otika šādi. Spēlēju bumbu ar draugiem, bet pēkšņi bumba aizripoja uz pusi, kur sēdēja viņa – skaista, apburoša meitene. Viņa man teica čau! Un es teicu – sveika. Pēc kāda laika skatījos uz viņu visu laiku, tik ļoti man viņa iepatikās. Nākošā dienā prasīju viņas klasesbiedrenei, vai skaistā meitene atkal būs. Man teica, ka jā. Pienāca nākoša diena, un tur viņa atkal bija visā savā skaistumā. Es meiteni sveicināju, skatījos virsū, smaidīju, tad sākām runāties. Un izrādījās, ka bijām labi sarunu biedri. Līdz beidzot bijām kopā un joprojām esam. Es ļoti, ļoti viņu mīlu! No viss sirds un dvēseles. Vēlos visu nākotni pavadīt tikai ar savu skaisto, apburošo meiteni... (...........)

No sākuma visas klases meitenes bija šausmās, vai jauniņais būs smuks?!:) Kad viņš ieradās bija nu tā... Ai, nekas īpašs, puisis kā puisis. Tomēr viņš palika manā acu lokā. Turpākajos gados līdz at devītajai klasei es centos pievērst viņa uzmanību, kaut kad viņš bija izdomājis, ka viņam uz mani nav ko cerēt. Tomēr mazpaamazām sākām draudzēties līdz devītajā klasē eksāmenu laikā bija mūsu pirmais skūpsts. Beidzām skolu un devāmies katrs uz savu pusi, bet laikam ejot pēc diviem gadiem atkal sākām sarakstīties un tad sakām arī tikties. Kopā tusējām un atpūtāmies. Līdz beidzot pagājušā gada aprīlī arī apprecējāmies un nu jau mums ir arī meitiņa. Kas būtu domājis, ka viss notiks tā?!:) (......)

Tīri labi sadraudzējos ar savu deju partneri, un visbeidzot viņa mani uzaicināja uz savu dzimšanas dienas ballīti. Ilgi domāju vai iet vai nē, jo skaidri zināju, ka viņa būs vienīgais cilvēks, ko tur pazīšu. Tomēr nolēmu aiziet, satikt neredzētus cilvēkus un iespējams iegūt jaunus draugus. Aizgājis pie savas deju partnere, sapratu, ka viss ir tieši tā, kā es to biju iedomājies – lērums nepazīstamu cilvēku, bet par laimi nebiju tur vienīgais, kurš pazina tikai jubilāri, tāpēc ātri vien sāku iejusties. Tā mēs tur visi sēdējām, jautri runājām, svinējām un smējāmies. Laiks ritēja un pienāca pirtī iešanas laiks. Mirkli izgāju ārā un, kad ienācu atkal iekšā, ieraudzīju viņu. Galda galā sēdēja apburoša meitene, mugurā viņai bija skaists puķains peldkostīms, kas izcēla viņas sievišķās formas. Viņas garie, gludie mati viegli lidinājās gaisā ikreiz, kad viņa pagrieza galvu. Es apsēdos dīvānā pie galda un uzkrītoši lūkojos uz viņu. Ceru, ka neviens neredzēja, jo no malas varētu izskatīties diezgan muļķīgi. Kad attapos, mēģināju raidīt kādus signālus, tomēr, ballīte laikam jau bija pārlieku iesilusi un vienā mirklī mana ideālā meitene bija prom. Nākamajā dienā, ilgi nevilcinoties, sazinājos ar savu deju partneri, lai uzzinātu ballītē satiktās meitenes vārdu. Kad es to uzzināju, protams, sen jau bija sācies draugiem.lv buma laiks. Tā nu es rakstīju burtu pa burtam MADARA un spiedu meklēt. Pēc pavisam neilga laika jau aplūkoju manu izredzēto meiteni. Ilgi neprātojot, sāku rakstīt viņai vēstuli, brīnumainā kārta meitene, kas man iepriekšējā vakarā nepievērsa uzmanību, laipni atbildēja. Tā mēs sarakstījāmies vairākas dienas, līdz es beidzot viņu uzaicināju pastaigāties. Protams, visu vainu novēlu uz savu suni, kurš pēkšņi bija jāizved ārā. :) Norunājām satikties netālu no manām mājām. Pāris neveikli brīži un bijām jau ceļā. Pagāja divi notikumu pilni gadi, un mēs sākām dzīvot kopā. Nu ir pagājuši vēl divi gadi, un mēs vēl joprojām dzīvojam kopā. Mīlam viens otru no visas sirds, un ar katru dienu mūsu mīlestība kļūst lielāka. Pastaigas maršruts bija diezgan iespaidīgs, aptuveni 5 km. Vispirms gar ezeru, kurš līdz pusei bija jau aizaudzis ar vilku vālēm, pāri slūžām gar dārziņiem taisni prom uz lielajiem zaļajiem laukiem, kur atrodas mana ''personīgā svētvieta'', vecas drupas, no kurām var redzēt pusi pilsētas. Tālāk devāmies gar nākamo ezeru caur mežu un atpakaļ mājās. Veicot šo ceļu, runājam dažādas lietas. Pārsvarā gan muļķības, bet viena no tam lietām, ko uzzināju, bija, ka mana jaukā pastaigas biedrene dzīvo man kaimiņos. Nonākuši līdz mājām, apstājāmies ceļa vidū, brīdi neveikli pastāvējām un atvadījušies devāmies katrs uz savu pusi. Grūti bija saprast vai viņai patīku. Un suņa dēļ, kam visu laiku kaut kas jāpaošņā, par atvadu buču nebija pat ko domāt. Turpinājām sarakstīties draugiem.lv, spriedze pieauga, šķiet, abiem bija skaidrs, ka mazā sprēgājošā dzirkstelīte dzirksteļo arvien vairāk un spilgtāk. Pēc trīs dienu intensīvas sarakstes sarunājām satikties vēlreiz. Šoreiz suni atstāju mājās. :) Ārā jau bija tumšs, debesis bija ar zvaigznēm ''piebērtas'' un šķita, pasaulē nav neviena cita, tikai abi mēs. Devāmies jaukā pastaigā, mazliet samulsuši un smaidīgi. Gājām pa laternu apgaismotajām ieliņām. Dažu brīdi varēja sajust vieglu, siltu vēja brāzmu. Kad bijām nonākuši vietā, no kuras skatāms burvīgs skats uz pilsētu, nolēmām tur pat pasēdēt. Runājām līdz beidzot pienāca tas brīdis, liekas, abi bijām par to pārliecināti. Es pieliecos tuvāk viņai, viņa man un dzima pasakains skūpsts, tik reibinošs un patīkams, ka attapos tikai mājā. Sākot no tā brīža, lavīšanās naktīs laukā no mājām kļuva par mūsu ''hobiju''. Es apsēdos dīvānā pie galda un uzkrītoši lūkojos uz viņu. Ceru, ka neviens neredzēja, jo no malas varētu izskatīties diezgan muļķīgi. Pagāja divi notikumu pilni gadi, un mēs sākām dzīvot kopā. Nu ir pagājuši vēl divi gadi, un mēs vēl joprojām dzīvojam kopā. Mīlam viens otru no visas sirds, un ar katru dienu mūsu mīlestība kļūst lielāka. Ja nebūtu manas deju partneres un draugiem.lv, iespējams, es nekad nebūtu saticis savu jauko draudzeni. :) :* Iesūtījis Edgars Rubenis

Es biju kategoriski pret, bet beigās mani pierunāja iet pamēģināt, bez tam, ja kas, varēšu iet taču prom. Jaunajā darba vietā iepazinos ar vēl tā brīža esošo vadītāju Rutu, patīkamu, sirsnīgu meiteni ar kuru nodibinājās labas attiecības... Nu tas tā kā būtu ievads. :D Tā kā šodien gandrīz katrs otrais cilvēks ir reģistrējies portālā draugiem.lv, tad sameklēju arī jauniepazīto meiteni Rutu. Draugiem.lv ir pieejams gandrīz viss, ko vēlies uzzināt par kādu cilvēku. Tā es viņas profilā uzgāju kādu puisi ar tādu pašu uzvārdu kā viņai, nolēmu apskatīties. Tobrīd populāra spēle bija „Slepenais pielūdzējs”, un kādu dienu man uzradās jauns slepenais pielūdzējs, tad atklāju, ka tas ir tās meitenes brālis – Artūrs. Un jau nākamajā dienā saņēmu no viņa vēstuli ar tekstu: „Čau, nu kā tad klājas jaunajā darba vietā?” Jo, acīmredzot, Ruta parādīja viņam manu profilu un pastāstīja, kas es esmu. Tā sākās mūsu divu nedēļu ilgā sarakste, sēdējām caurām naktīm draugiem.lv, sūtījām viens otram vēstules, sūtījām viens otram profila dāvaniņas, līdz kādu dienu man ar to vairs nepietika... Es dzīvoju Rīgā, viņš Siguldā, pa brīvdienām man vajadzēja braukt uz lauku mājām, palīdzēt ar rudens darbiem, bet darba dienās mums bija darbs, tāpēc nevarējām atrast iespēju satikties. Klusītēm pavēru durvis un iegāju istabā, viņš nedzirdēja un neredzēja, jo istabā skaļi skanēja mūzika un viņš sēdēja ar muguru pret durvīm. Piegāju viņam klāt un klusi ausī iečukstēju: „Čau!” Un tad 23.septembra vēlā vakarā es vienkārši iesēdos autobusā, sazvanīju Rutiņu, lai izstāsta, uz kurieni jābrauc un devos pretī nezināmajam, jo tikušies vēl nebijām. Rutiņa mani sagaidīja un kopā devāmies pie Artūra, par ko viņš nemaz nenojauta… Klusītēm pavēru durvis un iegāju istabā, viņš nedzirdēja un neredzēja, jo istabā skaļi skanēja mūzika un viņš sēdēja ar muguru pret durvīm. Piegāju viņam klāt un klusi ausī iečukstēju: „Čau!” Viņš sastinga, pagriezās pret mani un apmulsa. Pēc tam mēs pavadījām burvīgu vakaru kopā un sapratām, ka esam viens otram īstie un vienīgie. Pēc pāris mēnešiem pārvācos uz dzīvi pie viņa un tieši pēc gada, 24.septembra rītā, kopā sagaidījām pasaulē ierodamies mūsu mazo eņģelīti – dēliņu, kuram nu jau ir četri mēnesīši. Un tas viss pateicoties tam, ka mūsu dzīve šobrīd vairs nav iedomājama bez draugiem.lv, kur varam atrast savus bērnības draugus, draugus, radus, klasesbiedrus, skolas biedrus un savu LIELO MĪLESTĪBU! Mums tas izdevās, mēs atradām viens otru vairāk vai mazāk pateicoties tam, ka ir tādi draugiem.lv. :) (.............)