Kā iepazina savu otro pusīti 59

Šis ir mans salskanais stāstiņš par to kā atradu savu īsto :) Pabeidzot septīto klasi, es iestājos citā skolā un ,būdama viegls mērķis klases zēniem ko paķircināt, tiku dažreiz aizvanota, bet bija šis viens zēns, kuru es tā īsti neievēroju, bet tikai zināju,ka viņš nav mans ienaidnieks un nekad nesekoja aklajm baram, aizvainojot citus.Pēc 9.klases mūsu klase tika sadalīta pa dažādām klasēm un es viņu redzēju tikai pie savas draudzenes skapīša(viņai ar viņu bija viens skapītis).Viņš vienmēr bija jauks un smaidīgs,kad satika mani,bet varēja redzēt, ka viņam ir jūtas pret manu draudzeni, kaut gan viņai bija puisis.Pēc 10.klases es lidoju uz Angliju,lai tur pavadītu vasaru un vasaras pašās beigās viņš jautāja man ar mūziku saistītu jautājumu, bet tas viss beidzās ar divām pilnām draugiem.lv vēstulēm, kuru rakstīšana aizņēma stundu.Kad beidzot pienāca skola un es viņu redzēju, mēs pakāpeniski tuvojāmies viens otram-braucām ar riteņiem uz Jūrmalu, sēdējām parkā līdz vēlai tumsai un runājām.Tagad jau gandrīz pusotru gadu esam kopā un mūsu mīlestība, un nenoliedzu arī kaisle vienam pret otru, nav ne kripatiņu mazinājusies.Mēs abi esam nolēmuši - mēs gribam kopā nodzīvot līdz sirmam vecumam. (mademoisellecherry)

Bija vasara un mani uzaicināja uz kursabiedra dzimšanas dienas ballīti jūras krastā. Ja godīgi,negribēju braukt, nezināju nevienu, izņemot savu kursabiedru. Domāju,ka būšu galīga atkritēja. Nezinu,kāpēc izlēmu tomēr braukt, laikam jau Dieva pirksts:). Kad devos turp, notika mazliet tizls incidents ar odiem - tie sakoda manu aci. Izskatījos šausmīgi, tāpēc instinktīvi slēpu to ar matu šķipnu. Tāpat nepalīdzēja :D.Ierados tur un jau domās biju izfantazējusi tur esošos ļaudis, nekādi necerēju satikt tur kaut vienu normālu puisi. Nez kādēļ domāju,ka tur būs "urālu kalni"...bet tad pēkšņi es pamanīju savu tagadējo puisi:) Viņš mani pat neredzēja - kā vēlāk viņš attaisnojās,ka esot gribēji ēst un cepis desas :D Tā kā dūša bija papēžos un nevarēju uzreiz tā vienkārši pieiet klāt, izlēmu,ka iešu "līkumu", sāku sasveicināties ar visiem, tur esošajiem ciemiņiem; vaicāju,kā sauc un kā pazīstami ar manu kursabiedru. Tiklīdz tiku līdz noskatītajam puisim, paliku pie viņa bariņa. Sākām sarunāties un izskatījās, ka viņš arī met aci uz mani, jo piedāvāja iet divatā nopeldēties jūrā. Tas nekas,ka bija auksts ūdens un peldēt neprotu, bet vakaru pavadījām jau kopā, tāpat,kā tagad - jau gandrīz 3 gadus :) Stāsta morāle - ne vienmēr pirmais solis jāsper puisim un - savu otro pusīti, visticamāk, sastapsiet visnepiemērotākajā laikā un vietā! ( BēbisRatiņos)

Tātad..biju tikko sākusi mācīties 10. klasē jaunā skolā. Draugos saaicināti visi klasesbiedri..tas bija kaut kāds septembra vidus, kad viņš mani atrada klbiedrenes jaunākajos draugos.Oktobra beigās saņēmu vēstulīti. Nekādas čatošanas. :D viņam vajadzēja man isatikt un viss.Biju apslimusi, tādēļ satiku viņu pēc nedēļām 2. Tad nu sabijusies gāju satikt cilvēku, pat īsti nezinot kā viņš izskatās..tā nu staigājām..sāka snigt (pirmais sniegs tajā gadā) Es kārtīgi izvārtījos pa sniegu. Man ļoti patīk ķert sniegu uz mēles, bet tad es neredzu, kur eju. Tādēļ viņš mani aiz rociņas veda pa pilsētu un es ķēru sniegpārslas... (buubs)

Man bija 17 gadi, bet viņam 20. Tolaik modē bija — jo vairāk draugu, jo labāk! Tā nu pat neatceramies, kurš kuru uzaicināja! Neilgi pirms Ziemassvētkiem un Jaunā gada sākām sarakstīties, no sākuma gan par visādiem niekiem, lai kliedētu garlaicību, bet Jaungada vakarā uzzinot, ka viņš ir nokļuvis slimnīcā, kaut kas dziļi sirdī lika aiziet ciemos, jo dzīvojām vienā pilsētā (abi tur dzīvojām neilgi). Kādas divas dienas pēc svētkiem, par spīti karantīnai slimnīcā un tantes aizliegumu tuvoties slimnīcai, devos turp! Aizrakstīju, lai nāk lejā (viņš neticēja, ka esmu atnākusi, tāpēc ļoti lēni nāca un man nācās ilgi gaidīt!). Februārī būs jau trešais gads kopš esam kopā. Šo gadadienu svinēsim trijatā! Pirmā tikšanās – abi kautrīgi sēdējām un pa retam kaut ko ierunājāmies, bet ar to pietika, lai es viņā iemīlētos! Pēc izrakstīšanās no slimnīcas turpinājām tikties. Pēc gada paliku stāvokli un nolēmām, ka man jāpārvācas pie viņa. Tā nu mums ir dēliņš. Abi esam ļoti laimīgi, lai gan nebijām domājuši tik jauni kļūt par vecākiem — neko nenožēlojam. Februārī būs jau trešais gads kopš esam kopā. Šo gadadienu svinēsim trijatā! Varam vien piebilst, ka neatkarīgi no tā, kur iepazīstaties — var izrādīties, ka tā ir jūsu dzīves lielā mīlestība!

Tas bija nu jau pirms 7 gadiem - tad vēl bija tā saucamais "pīkstināšanās" sindroms - kad ar draudzenēm vienkārši pikstinājāmies uz nepazīstamiem numuriem, Viņš sāka sms rakstīt, tad kļuvām par draugiem un šogad Ziemassvētkos nolēmām būt kopā - bija vajadzīgi tikai 7 gadi

Pirmo reizi ieraudzījām viens otru slidojot tepat pie mājas "vietējā slidotavā". Biju tikko pārvākusies uz šo miestu, viena pati gāju slidot. Vēlāk kaut kā jau aizgājās kopīga ālēšanās pa kalnu, iešana pastaigās, "nejauša" satikšanās pie vienīgā veikala ciematā. Tas bija dikti sen, bijām mazi un tā muļķošanās ar sniega pikām likās visai interesanta.