Latvijā pavisam sastopamas piecas mēslvaboļu sugas, kuras pieder pie bambalu dzimtas, (Geotrupidae) sugām. To ķermeņa izmēri svārstās no 13 līdz 20 mm. Tās ķermenis ir piķa melns vai brūngans ar violetu vai zilu atspīdumu. Segspārni parasti katrs ar 14 diezgan spēcīgi iespiestām rievveida punktu rindām un melnizilu atspīdumu. Galva liela, ar izteiktu plātņveidīgu pieres vairogu, uz kura vidū ir diezgan liels strups izcilnis. Taustekļi ir brūni, galā ar trīsplākšņainu vālīti, kuras iekšējā plāksnīte ir mazāka par malējām. Mēslvaboļu kājas ir masīvas, lieliski pielāgotas alu rakšanai augsnē. Stilbi ir ar diezgan lieliem dažādu izmēru zobiņiem, asiem piešiem, un vairākām diezgan garu matiņu rindām. Paskatoties uz mēslvaboli binokulārā vai caur spēcīgāku lupu, liekas, ka mēslvabole no apakšas ir sarains, bārdains, skropstains briesmonītis. Patiesībā šie sariņi ir vaboles pielāgojums labāk sajust augsnes vibrācijas, uztvert informāciju, kas caur tām nāk no apkārtējās pasaules. Rindās izkārtotie sariņi uz kājām darbojas kā suka un palīdz mēslvabolēm no aliņām veiksmīgāk izraust zemi. Mēslvaboles izdod skaņu signālus. Berzējot divas nelīdzenas virsmas, no kurām viena atrodas uz segspārniem, otra uz vēdera, mēslvaboles var izdot savdabīgu šņācošu skaņu. Siltā vasaras dienā, paņemot rokā mēslvaboli, var labi dzirdēt tās izdotās skaņas. Tie ir mēslvaboles protesta skaņu signāli, ar kuriem tās cenšas traucētāju iebiedēt. Mēslvabolēm ir attīstītas sarežģītas akustiskās komunikācijas gan starp sugas vabolēm, gan starp vabolēm un kāpuriem. Ja kādam patīk šāda veida kustonīši tad lūk - http://www.spoki.lv/articles/12141/1/Degunradžvaboles%20! - šet ir raksts, par Degunradžvabolēm :)
Pēc http://videsvestis.lv/ datiem.
