Raksts par spoki.lv lietotāju paveiktajiem labajiem darbiem.
Sveiki spoki!
Spokos ir daudz FML un tamlīdzīgu rakstu sērijas, kas apraksta dažādus kaunpilnus vai nepatīkamus notikumus cilvēku dzīvē. Bet es gribu parādīt, ka cilvēki nav tikai neveiksminieki un viņu dzīvē ir arī notikumi, ar kuriem viņi lepojas. Tāpēc tapa šis raksts, kurā aptaujāju dažus no populāriem spokiem par paveiktajām lietām dzīvē, ar kurām viņi var lepoties.
Ja būs atsaucība, šis raksts var pārtapt par rakstu sēriju. Un ja Jums ir kāds notikums no Jūsu dzīves, ar kuru Jūs vēlaties padalītes, tad sūtiet man PM un tas tiks iekļauts nākamajā rakstā.
Iedvesmosim arī citus paveikt labus darbus!
RainbowBunny:
Tas nebūs nekas elpu aizraujošs vai kāds varoņdarbs. Tomēr esmu padarījusi kāda dzīvi labāku. Kādu laiku meklēju suni, skatījos sludinājumus un tādā garā, nesekmīgi. Kādu dienu saņēmu piedāvājumu paņemt suņuku, kuram savā neilgajā mūžā nebija paveicies, nebija ko ēst un viņu negribēja vispār ilgāk paturēt, vārdu sakot apstākļi bija briesmīgi. Varbūt tas īsti nebija tas, ko sākumā vēlējos, bet vēlāk sapratu - viņš bija tas, ko biju meklējusi. Kura gan cita kā es? Vedot suņuku mājup, sākās spēcīgs negaiss, viņš nobijās un ieritinājās man klēpī un ar to arī sākās, es ceru, mūsu nebeidzamā draudzība. Suņuks bija apmēram pusgadu vecs, novārdzis, no citu stāstītā bija ēdis tikai zaļus kartupeļus, jāsaka tas ir viņa mīļākais ēdiens vēl joprojām. Nevar izteikt vārdos cik laimīgs viņš ir brīžos, kad tos grauž... Arī vārda ziņā, manuprāt, dzīve viņu bija apdalījusi - Spuļģīts..:D Lai vai kā, tā es ieguvu savu labāko un visnepaklausīgāko draugu. :]
ainiss13:
Lai arī tas nav tikai mans, bet kopējais labais darbs, tam vienmēr ir īpaša vieta mūsu augstskolā. Katru gadu ap Ziemassvētkiem mēs, studenti, rīkojam īpašu labdarības pasākumu "Radi brīnumu", kura laikā mēs palīdzam bērniem ar īpašām vajadzībām. Galvenais šī projekta mērķis ir savākt ziedojumus, kuri vēlāk tiek nodoti bērnu vecākiem vai citiem īpašiem mērķiem, kuriem vienmēr ir trūcis līdzekļu. Tāpat mēs kopā ar šiem bērniem cepam piparkūkas, spēlējam spēles un projekta noslēgumā ir koncerts, kurā uzstājas pārsvarā studenti. Kaut gan ziedojumi kā jau no studenta parasti ir nelieli, prieks beigās redzēt vecāku un bērnu priecīgās sejas, un ka kopā ir izdevies palīdzēt. :)
Vacolla:
Es neesmu nekāds drosminieks un lauvai mutē nelīdīšu, bet kad cilvēkam ir vajadzīga palīdzība un neviena blakām nav izņemot mani, es saprotu, ka jārīkojas. Tā arī šoziem gadījās. Es klusu makšķerēju vietējā ezerā, kad pēkšņi uz ledus uznāk kaut kāds makšķernieks, 13-15 gadi, var redzēt nepieredzējis u.t.t, rokas trīc, kājas trīc, kā ledus iekrakšķ uzreiz uz krastu. Pēc kāda laika šis pieņemies drosmē uziet uz ledus un gandrīz jau vairs nebaidās krakšķoša ledus. Kādu laiku klusās pie sevis ķiķināju par viņu, bet tad viņš piesēdās man tuvāk un sāka urbt caurumu. Es šim saku, ka lai nesēžas tik tuvu, ledus vairs nav tik biezs varam ielūst. Šim vienalga, viņš gan jau padomāja, ka es vienkārši negribu lai viņš izķer manas zivis. Labi, es atkāpjos mazliet, bet tik līdz viņš sāka urbt, viss sāka krakšķēt, es par laimi biju gana tālu lai neielūztu. Viņš slīkstot, sauc palīgā, nu kas man cits atliek? Paskatos kas man tajā kastē uz kuras es sēžu, kafija, nazis, makšķerītes, nekā neatrodu. Labi, aizskrienu uz krastu pēc kāda pabiezāka, pagarāka zara. Atrodu, skrienu atpakaļ, tas jau nabags nosalis, cīnās. Metu viņam vienu zara pusi, noķer sāku vilkt laukā, cenšos, cenšos pa mazam velkas. Beidzot!!! Ātri pazvanu ātrajiem. Tie atbrauc, tiri, piri. Mamma atskrien, apskauj, nolamā to. Protams, pateica man lielu paldies un iedeva Raffaello kasti. Tā nu man tā cope pagāja, neko nenoķēru, nu un? Vismaz Raffaello dabūju :D
donorvo:
Nevar saukt tos par varoņdarbiem, jo pasaulē viss ir iekārtots pēc likuma "dots pret dotu"
1. situācija - Ciemojos pie rodsviņikiem, dzirdu ķērkšanu, izskrienu laukā, skatos 2 stāvīgas kaimiņmājas pirmā stāva koridors pie elektrības kastes ir liesmās, ugunsdzēsēji vēl nav atbraukusi, un iekšā ir cilvēki. operatīvi , ar vienu garāmgājēju, sadabūjām šļauku un no krāna caur šļauku laidām ūdeni, tikmēr no blakus esoša veikala atnesa dzēšamās putas, ar kurām tika sapūsts uz elektrības vadiem etc.. tādejādi dzesējot visu, atceros, ka diezgan daudz apdzēsām, līdz brīdim, kamēr atbrauca ugunsdzēsēji un pārņēma stafeti.( pēc tam roka bija čūlās no karsuma applaucēta ) 2. situācija, bija 2 gadus atpakaļ, Babītes ezerā peldējāmies, un viena tante sāka rīstīties, ( attālums no krasta nav liels, bet dziļums pietiekams) Aizpeldēju līdz tantei, un pavadīju līdz krastam, t.i. peldot blakus, un sagatavojoties, ja nu kas.. ( viss kārtībā aizpeldēja, bet Paldies pateica)Un vel daudz dažādu situāciju.. :))
mikamika123:
Vasarā kopā ar draugu strādāju skolā, kura paredzēta bērniem ar īpašām vajadzībām. Vispār jāatzīst, ka priecājos, ka tas bija tikai viens mēnesis, jo nerviem tur strādājot jābūt no dzelzs. Bet atkal tie brīži, kad tu redzi to mazo ķiparu acīs prieku par kaut kādiem sīkumiem - tas ir fantastiski!
Reklāma
Džipsijs:
Tātad padomāsim. Uz sitienu gluži neatceros, jo uzskatu ka daudz labas un vērtīgas lietas esmu paveicis savā dzīvē. Kā piemēram, pagaidām lepojos, ar to ka mācībās pagaidām gāja labi. Jāsarauj vēl. Ļoti bieži pa Rīgas ielām ejot, redzot kādu cilvēku kuram noderētu kāds santīms no manis. Nu lūk, paskatos uz to cilvēku un uzreiz redzu, vai viņš/a iztērēs labās un noderīgās lietās to naudiņu, ja jā- tad iemetu pāris santīmus, jo pašam arī kaut kas ir jāatstāj. Tas man liek lepoties ar to, ka neesmu viens no tiem kas vienkārši paiet garām tam cilvēkam, vai arī vidējo pirkstu parāda un vēl kaut ko rupju pasaka. Lepojos, ka neesmu tāds. Jēziņ, piedod ka tā, bet tiešām neesmu spējīgs pagaidām atcerēties, ko tādu. Ir ļoti daudz lietas ar ko es lepojos, bet viņas ir pārāk daudz un grūti apkopot kopā un jā. Ceru, ka pietiks ar šo pašu informāciju.
Lainere:
Hmm, ko lai pastāsta.. Vispār jau ir tā, ka bieži nācies palīdzēt veciem cilvēkiem vai izklaidēt tos, vienkārši Ziemassvētkos vai kādos citos svētkos, uzstājoties pansionātā ar savu deju grupu, vai dziedot. Pastāv arī tāds projekts ENP (Es Nebaidos Palīdzēt). Vienreiz bija izlikts sludinājums arī manā miestā, ka šis jauniešu bars ciemosies šeit un meklē palīdzīgas rokas, lai palīdzētu veciem cilvēkiem mājas darbos, apkārtnes sakopšanā vai vienkārši ar viņiem parunātos, jo, kā nekā, daudz vecīšu dzīvo vieni paši un tiem sen nav nācies sen kādam izkratīt sirsniņas. :) Tā nu es pieteicos- mājās sēdēt negribējās, pasāciens notiek tepat pie manām mājām- kāpēc gan ne? :) Pirmajā dienā mēs gatavojām vecajiem cilvēkiem dāvaniņas, spēlējām sadraudzēšanās spēles n stuff, neizpalika arī dziesmu vakari pie ģitārspēles, kas man ļoti patika. Otrajā dienā mūs sadalīja pa diviem-trim cilvēkiem un izvadāja uz tām mājām, uz kurām jau iepriekš bija sarunāts doties. Mani aizveda pie viena veca onkulīša, kurš pats par sevi vairs jau sen kā nevarēja parūpēties un par viņa rūpējās kaimiņu sieviete. Onkulīts, protams, nevēlējās mūs noslogot un likt mums kaut ko darīt, tikai parunāties, bet mēs ar Gundegu tik un tā pieķērāmies pie darba- nomazgājām logus, sagrābāt lapas un veco zāli pagalmā, un sakopām māju. Vēlāk, pie mūsu atvestā kliņģera un tējas tases, atklājās, ka sieviete, kas rūpējās par veco onkulīti, izrādās, bērnībā mani bija pieskatījusi un labi pazīst manu māti. Re kā- dots devējam atdodas :) Īsāk sakot, projekts ENP ir tiešām superīgs, 2-3 dienu pasākums. Visvairāk jau man patīk tā apziņa vēlāk, ka esi izdarījis labu darbu. Tiešām neko nenožēloju, noteikti piedalīšos vēl šādos projektos! :)
Changals:
Esmu ziedojis naudiņas ziedot.lv akcijās (ir arī spoku medaļa :) , labestības dienā zvanu, ar draugiem esmu vedis lupatas suņu patversmei Juglā
Pagājušajā gadā divus bērnudārzus esmu apdāvinājis ar veselīgiem jogurtiņiem (~ 200 gab.) - kur tos dabūju, nav svarīgi, galvenais, ka atdevu :)
Vispār esmu gana izpalīdzīgs.... :)
Arii es esmu panjeemusi dziivnieku no ielas, preciizaak kakjiiti,kam domaajams nebuutu ilga dziive uz ielas,jo kajiitis bija galiigi slims un vaargs, apmeeram 2-3 nedeeljas vecs tikai. Taa nu mana sirds neiztureeja vinja zheelo raudaashanu un panjeemu un maajaam. Ilgi ciiniijaamies,kameer kakjiitis kljuva vesels, bet nu jau viss ir ok un nekad muuzhaa nenozheeloshu sho riiciibu. Kakjis ir tik gudrs un pateiciigs par muusu riiciibu :) pat buchas dod :) Miiljkakjiits vienvaardsakot :)
