Slavena aktiera vēstule meitai Ziemsvētkos- un reizē arī vēstule mums visiem, kuriem dzīvē paveicies.
Čārlija Čaplina vēstule Džeraldīnei Čaplinai 1965. gada Ziemsvētkos.
Vēstule meitai Ziemsvētkos.26
882
1
Mīļo meitiņ!
Šobrīd ir nakts. Ziemsvētku nakts. Visi mana mazā cietokšņa apbruņotie kareivji ir aizmiguši. Guļ tavs brālis un māsa. Pat tava māte jau guļ. Es gandrīz pamodināju aizmigušos putniņus, kamēr nokļuvu līdz šai pusapgaismotajai istabai.
Cik tālu tu esi no manis! Bet lai es kļūstu akls, ja tavs tēls visu laiku nestāv manu acu priekšā!Tavs portrets ir šeit uz galda un šeit, pie manas sirds.
Kur tu esi? Tur , pasakainajā Parīzē, dejo uz diženā teātra skatuves Elizejas laukos. Es to labi zinu, un tomēr man liekas, ka nakts klusumā es dzirdu tavus soļus, redzu tavas acis, kuras mirdz kā zvaigznes ziemas debesīs. Es dzirdu, ka tu izpildi šajā svinīgajā un gaišajā izrādē tatāru hana sagūstītas persiešu skaistules lomu. Esi skaistule un dejo! Esi zvaigzne un mirdzi!Bet ja publikas sajūsma un pateicība tevi apreibinās, ja pasniegto ziedu aromāts sagrozīs tev galvu, tad apsēdies stūrītī un izlasi manu vēstuli un ieklausies savas sirds balsī.
Es esmu tavs tēvs, Džeraldīna!
Es- Čārlijs, Čārlijs Čaplins!
Vai tu zini, cik nakšu es nosēdēju pie tavas gultiņas, kad tu biji pavisam maziņa, stāstot tev pasakas par dusošo skaistuli un drakonu, kurš nesnauž? Bet, kad miegs vēra ciet manas acis, es smējos par viņu un teicu- "Ej prom- mani sapņi ir manas meitiņas sapņi!"Es redzēju tavus sapņus, Džeraldīna, redzēju tavu nākotni, tavu šodienu. Es redzēju meiteni, kura dejo uz skatuves, feju, kura traucas debesīs. Dzirdēju, kā publikā runā " Redziet to meiteni? Viņa ir vecā jokdara meita! Atcerieties, viņu sauca Čārlijs?"
Jā, es esmu Čārlijs! Es esmu vecs jokdaris!
Šodien ir tava kārta. Dejo! Es dejoju platās, saplēstās biksēs, bet tu dejo princeses zīda tērpā. Šīs dejas un aplausu dārdoņa reizēm uznesīs tevi debesīs. Lido! Lido turp! Bet nolaidies arī uz zemes! Tev jāredz arī cilvēku dzīve, to ielas dejotāju dzīve, kuri dejo, drebot no aukstuma un izsalkuma! Es biju tāds kā viņi, Džeraldīna! Tajās naktīs, kad tu gulēji, es biju nomodā.
Es skatījos uz tavu sejiņu, klausījos tavas sirds pukstus un vaicāju sev "Čārlij, vai tiešām šis mazulītis kādreiz iepazīs tevi?" Tu nepazīsti mani, Džeraldīna...Daudzas pasakas es stāstīju tev šajās naktīs, bet savu pasaku- nekad. Bet tā arī ir interesanta. Tā ir pasaka par izbadējušos jokdari, kurš dziedāja un dejoja Londonas nabadzīgajos kvartālos un pēc tam vāca dāvanas...
Lūk, mana pasaka! Es iepazinu badu un to, ko nozīmē, ka nav jumta virs galvas. Vēl vairāk, es iepazinu klaiņojoša jokdara pazemojošās sāpes, kura krūtīs trakoja vesels lepnuma okeāns, un šo lepnumu sāpīgi ievainoja mestās monētas.
Un tomēr es esmu dzīvs, tā ka nerunāsim par to. Labāk tā. Parunāsim par tevi. Pēc tava vārda- Džeraldīna- seko mans uzvārds- Čaplina. Ar šo uzvārdu es vairāk kā četrdesmit gadus smīdināju cilvēkus uz zemes. Bet es raudāju vairāk, nekā viņi smējās. Džeraldīna, pasaulē, kurā tu dzīvo, eksistē ne tikai mūzika un dejas!.
Pusnaktī, kad tu izej no lielās zāles, tu vari aizmirst par bagātajiem pielūdzējiem, bet neaizmirsti pavaicāt taksometra šoferim, kurš vedīs tevi mājās par viņa sievu. Un, ja viņa gaida bērniņu un viņiem nav naudas autiņiem gaidāmajam bērnam,.ieliec naudu viņam kabatā. Es parūpējos, lai bankā apmaksātu visus tavus izdevumus. Kārtīgi apmaksā savus rēķinus. Laiku pa laikam brauc arī ar metro vai autobusu, ej kājām un apskati pilsētu. Ieskaties cilvēkos! Skaties uz atraitnēm un bāreņiem! Un kaut reizi dienā saki sev "Es esmu tāda pati kā viņi!"
Jā, tu esi viena no viņiem, meitiņ! Vēl vairāk. Māksla, pirms dod cilvēkam spārnus, lai viņš varētu uzlidot debesīs, parasti lauž viņam kājas. Un, ja pienāks diena, kad tu jutīsies augstāka par publiku, tūlīt atstāj skatuvi. Ar pirmo pagadījušos taksi brauc uz Parīzes piepilsētām. Es pazīstu tās ļoti labi! Tur tu ieraudzīsi daudzas tādas pašas dejotājas kā sevi, pat skaistākas, graciozākas un ar lielāku lepnumu. No žilbinošās tava teātra prožektoru gaismas tur nebūs ne miņas. . Viņu prožektors ir mēness. Ieskaties labi, ieskaties! Vai viņas nedejo labāk par tevi?
Atzīsti, manu meitiņ! Vienmēr atradīsies tāds, kas dejo labāk par tevi, kurš spēlē labāk par tevi! Un atceries, ka mūsu ģimenē vēl nav bijis tāda rupekļa, kurš izlamātu kučieri vai smietos par nabagiem, kuri sēž Sēnas krastā...
Es nomiršu, bet tu dzīvosi...Es gribu, lai tu nekad nepazītu nabadzību. Ar šo vēstuli nosūtu tev čeku grāmatiņu, lai tu varētu tērēt, cik vēlies. Bet, kad iztērēsi divus frankus, neaizmirsti sev atgādināt, ka trešā monēta nav tava.
Tai jāpieder nepazīstamam cilvēkam, kuram tā ir nepieciešama. Bet tādu tu viegli atradīsi. Vajag tikai gribēt ieraudzīt šos nepazīstamos trūcīgos, un tu satiksi viņus visur.
Es runāju ar tevi par naudu, jo esmu iepazinis viņas velnišķīgo spēku. Esmu daudz laika pavadījis cirkā. Un vienmēr uztraucos par virves dejotājiem. Bet man jāsaka, ka cilvēki biežāk krīt uz līdzenas vietas, nekā virves dejotāji no nedrošās virves.
Varbūt kādās no smalkām viesībām tevi apžilbinās kāda brilijanta mirdzums. Un tajā brīdī tas kļūs tev par bīstamu virvi, un kritiens būs neizbēgams. Varbūt kādā brīdī tevi apžilbinās kāda prinča skaistā seja. Tajā dienā tu kļūsi par nepieredzējušu virves dejotāju, bet nepieredzējušie krīt vienmēr.
Nepārdod savu sirdi par zeltu un dārgakmeņiem. Zini, ka pats lielākais brilijants ir saule. Par laimi, tā spīd visiem.
Bet, kad pienāks laiks un tu iemīlēsies, tad mīli šo cilvēku ar visu sirdi.
Darbs tev ir grūts, es to zinu. Tavu ķermeni klāj tikai plāns zīds. Mākslas dēļ var iznākt uz skatuves pat kails, bet no tās ir jānokāpj ne tikai apģērbtam, bet vēl tīrākam.
Es esmu vecs, un varbūt mani vārdi skan smieklīgi. Bet, manuprāt, tavam kailajam ķermenim ir jāpieder tam, kurš iemīlēs tavu kailo dvēseli. Nav briesmīgi, ja tavs uzskats šajā jautājumā ir desmit gadus vecs un pieder aizgājušajam laikam. Nebaidies, šie desmit gadi nepadarīs tevi vecu. Bet lai kā arī nebūtu, es gribu, lai tu būtu pēdējais cilvēks no tiem, kuri kļūs par kailo salas iemītniekiem.
es zinu, ka tēvi un bērni ved savā starpā mūžigu cīņu. Tu vari karot ar mani un manām domām, manu meitiņ! Es nemīlu padevīgus bērnus. Un, kamēr asaras no manām acīm vēl nelīst uz šīs vēstules, es gribu ticēt ka šī Ziemsvētku nakts ir brīnumu nakts. man gribētos, lai notiktu brīnums un tu saprastu visu, ko es tev gribēju teikt.
Čārlijs jau ir kļuvis vecs, Džeraldīna. Agri vai vēlu tev nāksies baltā skatuves tērpa vietā uzvilkt sēru tērpu, atnākot pie mana kapa. Tagad es negribu tevi satraukt. Tikai laiku pa laikam ieskaties spogulī, un tu ieraudzīsi manas sejas vaibstus. Tavās dzīslās tek manas asinis. Un tad, kad manas asinis beigs ritēt, es gribu, lai tu atceries savu tēvu Čarliju.
Es nebiju eņģelis, bet vienmēr centos būt cilvēks. Pacenties arī tu.
Skūpstu tevi, Džeraldīn.
Tavs Čārlijs. .
1965. gada decembris.
Džeraldīna Parīzē, 1963. gads
Trīs Čaplinu paaudzes- pa kreisi Džeraldīna, pa labi- Čaplina mazmeita Una
Tev patiks šie raksti
