cerība ievesmo1
Imants Ziedonis
Sveika,nāve,tu lielā brīnumsvecīte! Viss sadeg.Sadeg mana vecmāmiņa, sadeg viņas ģeorģīnes. Es skrienu pa vagu,aiz lakstiem no vagas vilkdams burkānus,bet pirms es tos paspēju aiznest pāri žogam,sadeg mani burkāni kā brīnumsvecītes. Es te sēžu savā istabā.Un viss ap mani sadeg dzirksteļodams.Tava fotogrāfija deg mirdzēdama.No viena gala deg lineāls,un centimetri nobirst ar pelniem.Telefona klausule deg kā brīnumsvecīte,tik īsa ir mūsu saruna.Es saku "paldies!"un "sveiki!", un vārdi sadeg mirdzēdami. Kas ir šī par Saulgriežu nakti,ka visa istaba laistās dzirkstelēs?Viss,ko es te dārgu esmu sakrājis un savācis, viss sadeg mirdzēdams.Ko tas varētu nozīmēt?Vai es tagad kļūšu nabags un iešu diedelēt?Bet istaba ir gaismas pilna,un pats es esmu gaismas pilns,un laikam tur iekšā arī sirds sadeg mirdzēdama. Es gribu vēl kaut ko teikt, bet viss,ko es saku,sadeg kā brīnumsvecīte.Un šis ir pēdējais teikums-"Sirds sadeg mirdzēdama". *** Saule spīd sadegdama.Saule ir uguns.Var piesavināties uguni,uguns var piederēt,uguns ir telpa.Bet nevar piesavināties sadegšanu.Sadegšana ir laiks. Var piesavināties ziedu,var likt ziedam kalpot.Bet nevar piesavināties ziedēšanu. Var piesavināties cilvēku.Bet nevar piesavināt viņa smiesanos,raudāšanu un dziedāšanu. *** Dziedāšana ir laiks, un sadegšana ir laiks.Bet laiks nevienam nepieder. Jūs varat teikt:"Bet šis ir mūsu laiks,šis laiks mum pieder." Nē,tikai telpa šajā laikā.Un arī -tikai daļa telpas,tā,ko jūs saprotat. *** Man laime radās laikā. Laiks ir kustības skaitlis,un laime ir savas kustības izjūta. Laime ir mana augstgribēšana un augtizcīnīšana. Revolūcija ne tikai Francija un Krievija,bet arī liela kultūras cīniņu nebeidzamība. Es esmu atmiņa ar nojautu.Es esmu mednieks nevis telpā,bet laikā. *** Man patīk arī bezveida,bezlīniju,bezrobežu formas-dūmu kūleņi debesīs,burti uz lapas,ko ķēris lietus,pļāpāšana tāpat par neko.man patīk klaiņot pa tekošām smiltīm,pa čalošanu viesībās,pa rudens dubļiem,kur pēdas pazūd.Bet vienmēr es atgriežos trīsstūrī kā mājās. *** Zvaigznes ir pieturas punkti.Visi slīcēji ir turējušies pie zvaigznēm,un neviens nav izglābies.Zvaigznes ir ļoti tālu. *** Un neticēs neviens,ka tā ir.Jo stiprais to nesajūt,un vārgais neatzīsies,jo viņam tas dara sāpes. *** Grimst manī mazs kuģītis.Atkal viens nogrimst.Sirds smaga.Sirds pukst starp nogrimušiem kuģīšiem. *** Viņi nesmaržo,nē,viņi nesmaržo ne pēc rudens,ne aizmirstības.Bišu koki ir apsniguši.Bet iekšā dūc kamols.Ārpusē nosalst,bet vidū ir māte un siltums.Jo nākammēnes būs jau aprīlis un pūpoli zilā vējā. Vēl bites guļ,un cīruļi vēl nav dziedājuši. *** Paļāvīgi akmens aug,paļāvīgi ūdens tek.Es uz tevi paļaujos.Tu man tā teici jau? *** Es esmu iemesta kā akmens debesīs,visi ap mani dejo,tikai es nevaru pakustēties. *** Sirds.Draugs.Sirdsdraugs.Stipra vienība,labi saskan. *** Es esmu mazs.Visu sienu es nevaru aizpildīt,tāpēc man rāmji ir vajadzīgi.Rāmis ir drošības sajūta,un tas ir radiesno bailēm.Rāmis ir bailes no bezgalības.Tev ir bailes no bezgalības nepiepildāmības.Tu to nevari aizpildīt.Un tu radi sev rāmi,aizpildāmu,piepildāmu rāmi.Tātad rāmis ir garantija,drošības sajūta.Rāmis ir kā glābšanas riņķis,peldēt nepratējam.Tu vari iziet no rāmjiem,bet tu nedrīksti roku atlaist.Tam var peldet apkārt un apkārt,ar vienu roku pieturoties. Un,ja tu arī atlaid roku,tik un tā tev ir jājūt rāmja gravitācija. Jo ikviens no mums meklē sev rāmjus.Bērns iērāmējas mātē.Pametiet bērnu pasaulē ārpus šiem rāmjiem,unh viņš pārbijies raudās un sauks pēc mātes. *** Un tu vari ierāmēt pats sevi sevī.Ir'paša gribas logāts.Ir mīlestības logāts. *** Un atkal krīt zvaigzne un ceļas cerība.Kā bizons ceļas cerība,kā baldriāns. Cerība iekāpj galvā,es noreibstu no baldriāna,sāk bangoties soļi,un roka vicinās.Mana cepure cer un ceļgali arī.Es nometos uz ceļgaliem ceļa galā,tāda ir mana starta stāja,-es ceļinieks,es ceļotājs,cerības apmirdzētais.
Nav nekas skaistāks par cerību, varbūt vienīgi atmiņas, kas ir cerības otra puse: kaut kas līdzīgs dzīvā saucienam dzīvei, esmes apliecinājums, slavinājums tam, kā vairs nav un kas tomēr ir bijis, sauciens pēc tā, kam jābūt un kā vēl nav. Vai tālumā saskatāt šo laika un dzīvības spēli? Tā visā pilnībā balstās uz satriecošu noslēpumu. Kad vairs nebūs nekā, kaut kas būs bijis, un pati nāve neizdzēš atmiņas. Ak, es jau neko sevišķu nesaku, es nesaku gandrīz neko, es tikai saku, ka viss paiet un izgaist, es saku, ka pastāv pasaules dvēsele un ka tas, kas bijis, nav varējis nebūt.
Nekādas sentimentālu muļķību, nekādas aklas uzticēšanās, līdz tevi aptin ap pirkstu, kurā jau spīguļo zelta gredzens; nekas nav mūžīgs, un jūtas izsīkst visātrāk.