Geji un lesbietes nevis izrādās, bet cīnās par savām tiesībām legalizēt kopdzīvi un adoptēt bērnus, bet sistēmai tas ir ļoti neizdevīgi, jo tradicionālā ģimene ir būvēta uz hierarhijas pamata. Ir divi veidi ģimenei - patriarhālais, kur vīrs, rībinādams dūres pa matainajām krūtīm, nes ģimenei mamutu, bet sieva paklausīgi patērē sanesto, un matriarhālais, kur vīrs atrodas zem tupeles, un arī nes mamutu mājās. Ja atsakās nest, valsts piespiež ar uzturlīdzekļu piedziņu, aizliegumu tikties ar bērniem u.t.t. Abos gadījumos vīrietis ģimenē ir resursu sagādnieks. Geju un lesbiešu attiecībās parasti ir līdztiesība, kur abi partneri līdzīgi rūpējas par bērniem, un bērni uzaug vienlīdzīgas partnerības garā. Vīrieti, kurš uzaudzis viendzimuma partneru ģimenē, nevar piespiet strādāt 3 darbos līdz infarktam 40 gadu vecumā, viņš rūpēsies par sevi, apmeklēs ārstu, sportos, netēlos upuri, nenodzersies, un nenomirs 3 dienas pirms pensijas, uzkrāto kapitālu atstājot dāmām, kas dzīvo vidēji 10 gadus ilgāku mūžu. Tāpēc jau valsts ierobežo geju un lesbiešu konstitucionālās tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi, jo valstij ir bail no brīviem, domājošiem, patstāvīgiem un aktīviem pilsoņiem, kuri nevēlas kļūt par vergiem.