Stāsti par 7 večiem, kuriem Rembo vai Arnolds Švarcenegers labākajā gadījumā varētu pienest ūdeni vai izgludināt kreklu....
Viņi mira varoņu nāvē..69
1001
11
Agiss III (338. gads p.m.ē.)
Kad Agiss III 338. gadā . p.m.ē. kļuva par Spartas karali, viņa nosacītais boss Aleksandrs Lielais bija nedaudz aizņemts, cīnoties ar persiešiem un viņu karali Dāriju III, tādēļ Agiss izdomāja sastrādāt blēņas. Agiss sapulcināja bariņu anti-maķedoniski noskaņotu līderu, labu armiju un vienā rāvienā ieņēma Krētu, kā arī sāka savu karagājienu Atēnu virzienā. Saprotot, ka Agiss nedzen vellu, Aleksandrs norīkoja savu rūdītāko ģenerāli un 40000 vīru lielu armiju, lai apstādinātu spartiešu karaspēku. Abas armijas satikās kaujas laukā pie Megalopoles un tālāk sekoja tas, ko vēsturnieki dēvē par tā laikmeta lielāko ”showdown” starp divām grieķu armijām.
Par spīti tam, ka spartiešu skaits bija teju divreiz mazāks – Agiss nelaida garām iespēju ietriekt savu šķēpu ienaidnieka miesā un mīkstumos. Brēkdams, viņš lamājās un skrēja visiem pa priekšu, un graizīja cilvēkus pa labi un pa kreisi, līdz beidzot tika smagi ievainots kājās, galvā un krūtīs. Viņa armija domāja, ka viņš ir miris, tādēļ pēc senas parašas iecēla viņu paša vairogā un nesa prom. Taču, guļot vairogā, Agiss atcerējās, ka viņš ir muskuļots un visuvarens spartiešu karalis, tādēļ izrāpās laukā un pateica saviem vīriem, lai viņi atkāpjas un dodas mājās pie ģimenēm, kamēr viņš aizkavēs pāris tūkstošus maķedoniešu....vienatnē.
Agiss cīnījās braši, taču smago kāju ievainojumu dēļ (no kuriem asinis gāzās kā no geizera), viņš bija spiests cinīties, atrodoties uz ceļiem....bet pat tad viņš ar savu zobenu turpināja triekties cauri maķedonišu pūlim. Maķedonieši lēnam atkāpās (saprotot, ka viņus drā*ē viens uz ceļiem tupošs čalis). Beigās, baidoties no viņa zobena, kāds ietrieca viņam vēderā garu šķēpu (pieļauju, ka pie reizes arī aizķēra viņa milzīgos pautus). Lūk tāds ir īsts valsts vadonis...
Sempronijs Denss (69. gads)
Sempronijs Denss bija vecs romiešu kara veterāns, kurš savus Romas Imperatora Gvardes pienākumus uztvēra ļoti nopietni. Tāpēc viņs nebēga, kad pāris tūkstoši saniknotu romiešu karavīru devās uz pili, lai nomušītu viņa bosu. Lai gan viņš sevišķi labi nepazina Imperatoru Galbu, viņš strikti turējās pie saviem darba pienākumiem un sava darba laikā neviens ar viņu nečakarējās. Tā nu viņš soļoja pretim pūlim ar savu centuriona rungu (tādas izmantoja, lai sodītu nedisciplinētos leģionārus) un pavēlēja visiem lasīties prom.
Saprotot, ka tūkstoš ļaužu lielais pūlis neklausīsies vecā vīrā ar rungu, viņš izvilka savu pugio (duncis – aptuveni 2x mazāks par standarta izmēra romiešu zobenu) un vēlreiz izkliedza brīdinājumus. Tā kā neviens neklausīja, viņs ieņema savu kaujas pozu un pateica:”Paši uzprasījāties!”, un ar savu kaujās rūdīto pieredzi triecās cauri pūlim, vicinot savu dunci un nokaujot visus, kurus viņš redzēja. Viņa drosmīgais reids beidzās, kad viņam ieblieza pa ceļgala aizmuguri un nonāvēja. Diemžēl pārējie pretorieši pameta čali, kurš viņiem bija jāsargā, un Galba tika nogalināts. Viņa galvu, uzdurtu uz mieta, demonstrēja pa visu pilsētu. Par Densa līķi nekas nav zināms, bet pieļauju, ka tam neviens netuvojās (tu jau zini kā tajās šausmenēs parasti notiek – cilvēks it kā ir miris, bet kad tam pieiet tuvāk......)
Dian Vejs (197. gads)
Dian Vejs bija cilvēks – gaļas mašīna. Viņa prasmi dusmoties un mētāt cilvēkus pa gaisu ievēroja Vei karaļvalsts karalis Kao Kao un nolīga viņu par personīgo miesassargu un vienu no labākajiem ārāsviedējiem Pasaules un Ķīnas Impērijas vēsturē. Viņa pēdēja cīņa notika 197. gadā, kad viņs vienatnē nolika sev pie ceļiem veselu armiju. Kāds vietējais gubernators acīmredzami apvainojās par to, ka Kao Kao nedaudz padraiskojās ar viņa tanti, tādēļ viņš gatavoja nakts triecienu karaļa nometnei. Kad kaujas grupa saniedza nometnes vārtus, viņi ieraudzīja šādu skatu:
Pie vārtiem viņus gaidīja Dian Vejs ar diviem divdesmitkilogramīgiem cirvjiem. Kad pirmie drosminieki devās viņu apstādināt, Vejs, glūži kā helikopters, ar saviem cirvjiem aizvieda visus projām, pie reizes nokrāsojot karaļa mūra sienas ar asinīm. Pēc šāda gājiena Vejs kļuva pavisam traks un sāka ienaidniekiem ar kailām rokām lauzt sprandas un mugurkaulus. Šādi viņš novāca vairāk nekā 20 ienaidniekus, līdz trešais uzbrucēju vilnis, kurš uzbruka no mugurpuses nogāza viņu un sita no visiem virzieniem. Bet tomēr Dian Vejs savu panāca – Kao Kao izglābās, lai cīnītos citu dienu un beigās pašrocīgi pakļāva visu Ķīnas teritoriju, pieliekot punktu Trīs Karaļvalstu ērai.
Kāds traks vikings (1066. gads)
1066. gadā vikingi atpūtās no sirošanas un sūdu vārīšanas, bet tad tos ielenca pie kādas vietas Anglijā, kur atradās Stemforda tilts. Vikingiem pat nebija iespējas uzvilkt bruņas, kad viņi pamanīja bariņu sakšu, kuri bija gatavi tiem sadot pa pakaļu. Tikai viens nordiks bija gatavs cīnīties pa īstam – kāds traks berserkers, kurš droši vien bija dzimis kādā dziļā Elles kaktā. Sakši, saprazdami, ka uzvara ir tikai viena beigta berserkera attālumā, nekavējoties uzklupa tam virsū...BIG, BIG MISTAKE!
Slaktiņā, kas tūdaļ sekoja, sakši izskatījās kā lelles, kas lidoja augstu jo augstu – berserka cirvja bliezieni sakšu kaskām lika izskatīties kā veidotām no biezpiena. Bultas, durkļi, zobeni – tie visi bija pilnīgi nederīgi cīņā ar lielo milzi. Šķita, ka viņs sāpes vispār nejūt, toties acīs viņam bija vājprātīgs spīdums – likās, ka viņš gribēja novākt visu dzīvo uz Zemes. Kāds attapīgs saksis saprata, ka, kā jau jebkuram video speļu bosam, arī viņam ir sava vajā vieta. Viņš palīda zem tilta un starp dēļiem izlaida cauri savu šķēpu – trāpot tam pa vīrieša dārgumiem. Skandināvs saļima uz ceļiem un vēlāk viņu droši vien sazāģēja un izmantoja guļbūvju celtniecībai. Morāle: nepārtrauc vikingus, kad viņi ēd...
Saito Musašibo Benkei (1189. gads)
Saito bija profesionāls feodālās Japānas sūdu vārītājs. Viņš bija augumā ražens cilvēkēdājs un viņa izskats lika pretiniekiem piedir*t bruņas. Saito reiz bija budistu mūks, taču, tā kā viņa raksturs nesakrita ar mieru mīlošo budistu filozofiju, Saito laipni palūdza atstāt klosteri. Vienīgais cilvēks, kurš spēja viņu pieveikt bija kāds feodāls samuraju vadonis vārdā Minomoto no Jošitune. Tādēļ Benkei (kurš bija viņam parādā savu dzīvību) kļuva par viņa samuraju.
