Taekwon-do Vēsture.2

Cīņas mākslas izcelšanās un attīstīšana

Pamatojoties uz vēsturiskiem materiāliem, var viegli iedomāties, cik stipri pirmatnēja pēc attīstības līmeņa cilvēce bija atkarīga no prasmes izmantot rokas un kājas cīņā pret ienaidniekiem, plēsīgiem dzīvniekiem un apkārtējo vidi. Cilvēcei attīstoties pirmatnējās cīņas paņēmieni pastāvīgi pilnveidojas, un ar laiku izveidojās cīņas mākslas.

No seno grieķu laikiem (700g. p.m.ē.) bokss, cīņa un citi divcīņas veidi jau pastāvīgi bija Olimpiāžu programmās. Homērs (800-900g. p.m.ē.) savos darbos aprakstīja divcīņas, kuras tika veiktas bez ieročiem. Sengrieķu filozofs Platons (348-427g. p.m.ē.) pieminēja par „cīņu bez pretinieka” (kaut kas līdzīgs ēnboksam mūsdienās), kuras tehnikas elementi kopā ar cīņas un boksa tehnikas elementiem bija apvienoti pankrationā – cīņas veidā, kurā sitienus varēja izpildīt ar jebkuru ķermeņa daļu.

Liels divcīņas veidu skaits, kurā izmantoja rokas un kājas attīstījās pasaulē. Katrā no viņiem tiek atspoguļotas laika īpatnības, kā arī noteiktas valsts kultūras tradīcijas. Ķīnā tika izplatīti kun-fu un dajdčži-čon; Indijā – selambam; Francijā – savatē; Japānā – džu-do, karatē, aikido un džiu-džitsu; Krievijā – sambo; Malaizijā – bosilats; Tailandā – kik-boksings; Korejā – taekken, subakdži un tekvon-do.

Daži no šiem divcīņas veidiem tikpat seni, kā pati cilvēce. Praktiski nav iespējams izsekot visai vēsturei, lai pateiktu, kur un kad pirmo reizi sāka izmantot rokas un kājas divcīņā.

Laika periodā no 7.gs. p.m.ē. līdz 1.gs. m.ē. Korejas pussala bija sadalīta trijās valstīs: Silla, Kogure un Bekdže. Silla – pati mazākā karaļvalsts pastāvīgi cīnījās ar iebrucējiem no daudz lielākām un spēcīgākām kaimiņvalstīm ziemeļos un rietumos. Divdesmit ceturtā karaļa Sillas valdīšanas laikā Čin Hin jaunie aristokrāti un kareivji no augstmaņu kārtas izveidoja elitāru virsnieku korpusu, tā saucamo HvaRangdo. Šajā korpusā mācīja ne tikai iemaņas cīņā ar šķēpu, loku, zobenu un koku, bet arī paņēmienus, kas bija vērsti uz garīgo un fizisko sagatavošanu, mācot sitienu ar rokām un kājām. Lai norūdītu ķermeni karavīri kāpelēja pa stāvām kalnu nogāzēm, peldēja krāčainās un straujās upītēs, neskatoties uz gadalaiku un laika apstākļiem. Vārdsakot, viņi stingri gatavojās savas dzimtenes aizsargāšanai no agresoriem.

Viņi izstrādāja savu nolikumu, kurš sastāvēja no 5 punktiem, lai konkretizētu sava korpusa izveidi. Lūk, šī nolikuma 5 punkti:

+Esi uzticīgs savam Karalim;

+Pakļaujies saviem vecākiem (klausi savus vecākus);

+Esi godīgs pret saviem draugiem;

+Kaujā nekad neatkāpies;

+Esi bezbailīgs.

HvaRangdo virsnieki ātri kļuva pazīstami pussalā. Pateicoties savai vīrišķībai un mākai cīnīties kaujās pat ar skaitliski lielāku pretinieku, viņi iekaroja cieņu pat savu ļaunāko ienaidnieku acīs. Spēkus, kurus viņi tērēja principos, kas norādīti nolikumā, deva iespēju sasniegt kara meistarību, kura kļuva par leģendu. Daudzi no šiem karavīriem varonīgi mira kaujas laukā 14-15 gadu vecumā.

Izrādījās, ka HvaRangdo ordeņa eksistēšanas laikā pašās agrākās formas cīņai bez ieročiem (Subakdži) bija ļoti populārs starp vienkāršajiem ļaudīm gan Sillā, gan Kogurē.

Pētot vēsturiskos dokumentus, kas saitīti ar kaujas mākslas attīstību Korejā, bija interesanti uzzināt, ka Li dinastijas trešais karalis (1401-1408) aktīvi apmācīja speciālistus širim cīņās (tradicionāls korejiešu cīņas veids), šķēpa mešanā, šaušanā no loka un arī subakdži. To viņš darīja ar mērķi radīt spēcīgu armiju.

No oriģinālās kaujas mākslas attīstīšanas izpētīšanas un piepūles gadiem, kurus veica ģenerālis Čoi, izveidojās Tekvon-do jauna veida – Chan Hong (autora goda). Šis veids izņemot taekken, subakdži un karate pamatus iekļāva sevī daudz jaunas roku un īpaši kāju darbības. Chan Hong veids pamatojas uz 24 darbības kompleksiem, izstrādātiem un pilnveidotiem ar ģenerāli Čoi Hong Hi un viņa kolēģiem. Pēc 1300 gadiem korejiešu kaujas māksla sasniedza savu uzplaukumu, pārveidojoties no nelielas karavīru-aristokrātu nodarbībām sporta veidā, kurš tiek kultivēts vairāk nekā 120 pasaules valstīs ar vairāk nekā 40 mlj. cilvēkiem. Senas klasiskas tehnikas kombinācija ar sekojošu modernizēšanu pieveda jaunas pašaizsardzības un garīgās pašpilnveidošanas rašanai, kurai nav vienlīdzīgu modernā pasaulē.

Mana vecā bilde no sacensībām, kad sāku pats nodarboties ar Taekwon - do ITF.