Kad 1782. gadā tika atcelts ģērbšanās likums, postījumi jau bija nodarīti. Acīmredzot, vīrieši Skotijā jau bija pieraduši pie bikšu īpaša atbalsta, jo – lai gan kilti vairs nebija aizliegti, vīrieši joprojām nēsāja bikses. Varbūt viņi saprata, ka par daudz brīvības nāk par skādi (it īpaši, ja tas attiecas uz kāda bumbām) vai arī nostrādāja faktors, ka aristokrāti mēģināja atjaunot kiltus un tādējādi parastajiem mirstīgajiem kilti vairs nelikās tik forši. Lai kāds arī nebūtu bijis iemesls, tradicionālais skotu ietērps vairs nepiesadza vīriešu ģenitālijas.
#2 Franču revolūcija revolucionizē bikses
Nevienā citā vēstures posmā bikses neiemiesoja tādu cīņu par varu kā Franču revolūcijas laikā. Būtībā Franču revolūcija ir galvenais iemesls, kāpēc tev šobrīd kājās ir bikses. Franču revolūcija vispār nebija viena revolūcija, bet gan drīzāk vairākas revolūcijas apvienotas vienā, ar tik ātri ripojošām galvām un jauniem līderiem, ka bija grūti izsekot notikumus. Visas revolūcijas laikā sankiloti (sans-culottes - "bez īsām biksēm") bija tie, kas darīja netīrā darba lielāko daļu. Viņi bija strādnieku šķiras karojošu cilvēku grupa, kuri simbolizē revolūcijas garu Francijā. Sankiloti nēsāja garas bikses – pretstatā valdošajiem rojālistiem, kuri nēsāja īsas bikses līdz ceļiem.
Drīz sankiloti kļuva par brīvības un patriotisma simbolu – tāpat kā viņu bikses. Mākslas pasaule sāka attēlot sankilotus kā parastus vīriešus, kuri riskē ar savām dzīvībām brīvības dēļ. Pēc revolūcijas beigām garās bikses valkāja visu sabiedrības slāņu vīrieši, šādi paužot savu piekrišanu jaunajai valdībai.
#1 Sievietes sāk iegūt vairāk varas; arī bikses
Ap 20. gs. bikses bija nostiprinājušās kā varas simbols.
Bet, neskatoties uz visiem apvērsumiem, joprojām bija sabiedrības daļa, kurai bikses nebija pieejamas. Šī sabiedrības daļa bija sievietes. Pirms simt gadiem joprojām bija ļoti neparasti, ja sieviete valkāja bikses. Vai arī balsoja, studēja universitātē vai arī saņēma tikpat lielu algu kā vīrietis. Gadsimtiem ilgi sievietes bezspēcība tika parādīta ar drēbēm, kuras viņa valkāja. 1919. gadā ASV sievietes visbeidzot ieguva tiesības piedalīties vēlēšanās… bet viņām joprojām bija tabu nēsāt bikses.
30-ajos gados jauniņās Ketrina Hepberna un Marlēne Dītriha atklāti nēsāja bikses, jo tās bija ērtākas, bet lielākajai daļai sieviešu joprojām nebija šādas iespējas (šis būtu pielīdzināms Lady Gaga gaļas kleitai vai kam tamlīdzīgam). Tabu bija tik stiprs, ka tikai tādai lietai kā pasaules karam bija spēkos to mainīt.
Otrais pasaules karš visu mainīja. Sievietes sšaka strādāt, turklāt uz darbu viņas gāja vīru biksēs. Bikses atkal jau tika uzskatītas par patriotisma simbolu, šoreiz – jo sievietes ziedoja zīda kleitas, lai vīriešiem būtu izpletņi. Kad karš beidzās, lielākā daļa sieviešu atsāka nēsāt kleitas, bet bikses tika asociētas ar strādājošajām sievietēm un feministu kustību. Tikai 70-ajos gados bikses tika vispārīgi pieņemtas sieviešu vidū. Ap to pašu laiku Helena Reddija ierakstīja dziesmu "I Am Woman, Hear Me Roar," kura kļuva par kaujas kliedzienu otrajam feminisma vilnim. Reddija kļuva par ikonu un turēja līdzi vīriešiem savā bikšu stilā. Neskatoties uz viņas tēla smieklīgumu, šīs bikses parādīja, ka Reddija bija neatkarīga sieviete.
Tas pats notika visā pasaulē. Bikses bija apgājušas veselu apli kā varas simbols, kurš reiz vīriešiem bija iespēja pārspīlēt viņu locekļu izmērus. Nopietni, biksēm vajadzētu piešķirt savu svētku dienu. Vai vismaz kādu pieminekli vai ko tādu.