Kurš gan nav dzirdējis vai ko redzējis par zilajiem multfilmas rūķīšiem smurfiem. Izrādās, ka Kentukī štatā ASV dzīvo bariņš ļoti dīvainu cilvēku, kuri ir nu ļoti līdzīgi viņiem.
Smurfi ir realitāte26
288
16
Augstāk ir redzams portrets ar Martinu Fugeitu un viņa ģimeni. Daudziem varbūt liksies, ka mākslinieks ir krietni pārcenties ar zilo krāsu, jo visiem āda ir aizdomīgi zila. Bet patiesībā viss ir tā kā jābūt. Daudzi uzskatīja ka tas ir tikai mīts, bet izrādās, ka Fugeitu ģimene jau paaudžu paaudzēs ir “diezgan” dīvaina. Ja kāds tavs draugs tev pateiktu, ka redzēja mazus zilus cilvēciņus, tu noteikti sāktu palēnām slēpt savus alkohola krājumus jo cilvēks acīmredzami jau ir pārdzēris un pārskatījies Smurfus, ka jau nedaudz iet ciet širmis. Bet izrādās, ka nu jau pāris gadsimtus daudziem tie nav murgi vai halucinācijas. It īpaši Apalaču kalnu reģiona iedzīvotājiem Kentuki štatā ASV, jo tur mīt veselas “Smurfu” ģimenes. Viss sākās, kad 1820. gadā Kentukī ieradās franču imigrants Martins Fugeits, izveidojot ģimeni. Kāda bija viņa ģimene, par to vēl joprojām klīst leģendas un ir palikušas acīmredzamas liecības.
Fugeitu ģimenes fenomens divdesmitā gadsimta beigās kļuva par zinātnieku pētniecības objektu, jo jau deviņās paaudzēs (tieši Kentukī gan krietni mazāk) šīs ģimenes pēcnācēji dzimst ar zilu ādu. Dzemdību laikā daudzus ārstus sagaida diezgan liels pārsteigums, kad mātei ar kretni gaišāku ādu piedzimst tumši tumši zils bērns. Veicot pētījumus, ir kļuvis skaidrs, ka šīs ģimenes cilvēku veselībair ideālā stāvoklī un nav manāmas novirzes no normas.
Lai arī ar laiku zilā āda kļūst nedaudz gaišāka, daudzi ir nepacietīgi un mēģina pirms laika balināt to. Piemēram, šis vīrs , Pols Karasons, berzēja seju un pārējo ķermeni ar koloidālo sudrabu, kurš ir pilnīgi nekaitīgs veselībai. Lai arī viņš vēl joprojām izskatās amizanti, pats Pols atzīst, ka nu jau esot daudz labāk nekā bija iepriekš.
Runājot par pašu slimību, tā ir ļoti retā metemoglobinēmija, kas ir saistīta ar asins sastāva novirzēm. Metemoglobīns pats par sevi gēns, kurš var tikt nodots nākamai paaudzei tikai tad, ja abi vecāki ir tā nēsātāji.
Tā kā papildu jautrību šim stāstam piedod fakts, ka tālajā 19. gadsimta sākumā Martinam Fugeitam arī vajadzēja kārtīgi noveikties lai starp miljoniem sieviešu apprecētu tieši šī gēna nēsātāju Elizabeti Smitu. Viņiem piedzima septiņi bērni un tad jau šī ģimene bija nelabojami kļuvusi par “Smurfu fabriku”.
Kas notika tālāk, tas šobrīd ir redzams visiem Kentukī iedzīvotājiem. Ģimene sāka izolēties no ārpasaules, tādējādi viņi sāka precēties savā starpā un radīt jaunus pēcnācējus, ar laiku pārņemot visus Kentukī kalnus.
Tev patiks šie raksti
