Slepenās Trešā reiha pazemes rūpnīcas „B-5 Richard” celtniecība Čehijā pie Litomerices (Litoměřice) Vācijai esot bijusi tik svarīga, ka tā turpinājusies pat pēc Berlīnes krišanas 1945.gadā. Celtniecība tikusi apturēta tikai 4 dienas pirms Vācijas kapitulācijas Otrajā pasaules karā. 1960. gadā rūpnīcas vidusdaļa tika atjaunota un tagad tur tiek uzglabāti radioaktīvie atkritumi, bet kompleksa dienvidu daļa nekad nav tikusi atmīnēta un arī vēl šodien nav zināms kas atrodas daļēji uzspridzinātajās, senajās kaļķu raktuvēs. Tieši tur „Richard” glabājot savus noslēpumus.
1943. gadā amerikāņu „Lidojošie cietokšņi” (Boeing B-17 Flying Fortress) un angļu “Lankasteri” (Lancaster) dienu pēc dienas iznīcināja Vācijas rūpnīcas. Uzbrukumam tika pakļautas arī ražotnes Čehijā un Slovākijā – „Škodas” fabrika Pilzenē, naftas termināļi Bratislavā un daudzas citas. Vācijas vadībai radās plāns – izvietot rūpnīcas dziļi pazemē, kur tās būtu sabiedroto aviācijas bumbām nesasniedzamas. Novembrī firma „AG Kalk- und Ziegelwerke Leitmeritz”, kura no 1908. gada nodarbojās ar kaļķa ieguvi un kurai piederēja plašas šahtas klusās Silēzijas pilsētiņas Litomerices apkārtnē, saņēma telegrammu no Berlīnes ar norādi – steidzami nodot šahtu plānus Vācijas Zemes pārvaldei un neuzkrītoši pārtraukt kaļķa ieguvi. 1944. gada pavasarī Litomericē ieradās pirmie kartogrāfijas speciālisti un martā sākās pazemes kompleksa „Richard I” būvniecība.
Kompleksa celtniecībā piedalījās aptuveni 50 Vācijas un Čehijas firmu, 1200 civilo speciālistu un 4000 Terezinas koncentrācijas nometnes gūstekņu. Darbus uzraudzīja SS (Schutzstaffeln). Būve bijusi slepena un tikusi stingri maskēta, īpaši visi virszemes darbi. Nomaskētas bijušas arī barakas, ceļš un dzelzceļš. No Berlīnes, vietējām firmām paredzētās vēstules tikušas sūtītas vienam adresātam – uz pieprasījumu, Riharda kungam, Litomericē. Paātrinātā kompleksa būvniecības tempa un neizturamo darba apstākļu rezultātā, ieslodzīto traumatisms, kas atņēma dzīvības, bijis milzīgs. Objekta būvniecība un ekspluatācija prasījusi 18000 cilvēku dzīvību.
Vecajās raktuvēs bija paredzēts izbūvēt trīs atsevišķus, bet ar ejām saistītus kompleksus. Katram kompleksam – sava ieeja un infrastruktūra. Jau gadu pēc celtniecības sākuma tikuši izveidoti jauni tuneļi aptuveni 30 kilometru garumā (pēc citiem datiem – 50 km) un pazemes ražotnes uzsākušas darbu: „Richard I” (C un D tuneļi) – elektromehāniskā ražotne. Šeit tikusi pārvietota Hemnicas rūpnīca "Auto Union", kurā tikušas ražotas „Maybach” tanku dzinēju detaļas un zemūdeņu dzinēji; „Richard II” (F tunelis) – elektronisko iekārtu ražotne. Elektrolampas radariem (Osram) un agregātus, kuri bija paredzēti Vācijas raķešu programmā un kurus izstrādāja firma "Siemens – Halske"; „Richard III” (G tunelis) – tur bija paredzēta sintētiskās degvielas ražošana. Pazemes sistēma tikusi izbūvēta, bet pati ražotne netika pabeigta.
Vēl 1945. gada 4. maijā tika veikti celtniecības darbi, bet jau pēc dienas ieslodzīto nometnes komendants Panike (lagerführer Panicke) pziņoja: „Kungi! Karš ir beidzies, Hitlers ir miris, nometne tiek likvidēta, variet būt brīvi!” Ieslodzītie vienkārši aizgāja. Gestapo uzsāka rūpnīcas mīnēšanu, kuru bija plānots pabeigt 8. maija rītā un tad visam „Richard” vajadzēja „uziet gaisā”. Tomēr tas nenotika. Leģenda vēsta, ka kāds poļu strādnieks pārgriezis vadu un čehoslovāku karaspēks, kuru komandēja krievu pulkvedis Šeludčenko (Шелудченко), 10. maijā rūpnīcu atrada tukšu. Kompleksā nekavējoties ieradās PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta (НКВД) specgrupa, kura aizliedza čehoslovākiem ieiet rūpnīcā un sāka pazemes izpēti. Čehu pašpārvaldei, krieviem nezinot, izdevās arestēt trīs „Richard” inženierus, kuri bija palikuši pilsētā – Blumelu (Blümel), Spoidu (Spoida) un Folku (Volk).
18. maijā vietējās pašpārvaldes pārstāvji un jau minētais, arestētais inženieris Spoida inspicē mīnēto objektu. 25. maijā sākās „Richard” atmīnēšanas darbi. Turpmākā mēneša laikā tika neitralizētas un izvestas sešas automašīnu kravas ar sprāgstvielām, neizvests palika tikai kalnrūpniecības arsenāls, kurš bija paredzēts tuneļu un šahtu būvniecībai. Tomēr daļa rūpnīcas bija tā „piebāzta” ar spridzekļiem, ka atmīnēšana nebija iespējama, tā tika vienkārši slēgta. Kas atrodas mīnētajā rūpnīcas daļā nav zināms vēl šodien.
1945. gada jūlijā PSRS izlūkdienesta darbinieces Marijas Fortus ( Мария Фортус) vadītajai grupai tika uzdots visīsākajā laikā sameklēt slepeno pazemes rūpnīcu Čehijas ziemeļos. Precīzas informācijas par rūpnīcu un tās atrašanās vietu nebija. Zināms nebija gandrīz nekas, izņemot to, ka spokainajā pazemes būvē ticis izmantots krievu karagūstekņu un Terezinas koncentrācijas nometnes ieslodzīto darbaspēks. Maršala Koņeva (Конев) uzdevums skanēja vienkārši: „Atrast, aprakstīt, savākt liecības, aprīkojumu un darbagaldus nogādāt Padomju Savienībā”.
Te rodas jautājums, kāpēc šai grupai uzreiz neizdevās atrast vairākus lielus vārtus kalna pakājē un kāpēc tā neievēroja dzelzceļu, kurš veda tieši uz pazemes rūpnīcu? Marija Fortus stāsta, ka nesekmīgie objekta meklējumi Čehijas ziemeļos noveda grupu Litomerices pilsētiņas apkaimē, kuras sadalīšana kvadrātos un pārmeklēšana nedeva nekādus rezultātus. Pusdienojot pilsētas tavernā Fortus grupa ievēroja kaudzi ar grāmatām un šķirstot kādu telefonu grāmatu atklāja, ka tajā minēti trīs kaļķa pārstrādes uzņēmumi ar vācu kapitālu. Atlika uzzināt, no kurienes tiek ņemta izejviela, lai nodrošinātu šos uzņēmumus. Nav skaidri zināms, no kurienes tika iegūta informācija par raktuvēm, bet grupa savus meklējumus turpināja pie Radobiļas kalna, kurš atrodas divu kilometru attālumā no pazemes kompleksa galvenajiem vārtiem Bidnicas kalna pakājē.
Meklējumi ievilkās vairāk nekā divu nedēļu garumā. Un tomēr ieeju palīdzēja atrast nejaušība. Atceļā no Radobiļas kalna, pēc kārtējās neveiksmīgās apkārtnes pārmeklēšanas, grupu pārsteidza spēcīgs lietus. No kalna plūstošais lietus ūdens atrada vecu ceļu un arī rūpīgi un pareizi nomaskētu ieeju objektā. Mēģinot noskaidrot, kur paliek lietus ūdens, meklētāji uzsāka improvizētus izrakumus un atklāja iestādītus krūmus, akurāti ieliktas drenas, apbērtas ar zemi, masīvus koka baļķus, kuri nosedza ieejas vārtus objektā. Nav skaidrs, kā maldoties mazas pilsētiņas apkārtnē varēja neievērot dzelzceļa sliežu atliekas un pāri gigantiskus vārtus, kas veda kalna iekšienē, kurus varēja redzēt gandrīz vai no Litomerices vēsturiskā centra. Ja nu vienīgi Sudetu vāciešu Litomerices diasporas kategoriskā nevēlēšanās sadarboties ar čehiem un boļševikiem. Acīmredzot objekts bija perfekti nomaskēts. Tomēr meklētāji doto uzdevumu izpildīja – rūpnīca tika atrasta, aprīkojums un darbagaldi tika aizvesti uz PSRS.
Vēlāk tukšo pazemi nolēma izmantot lietderīgi. No 1948. gada līdz 1960. gadam tika atjaunota kaļķa ieguve. Interesanta detaļa – 1950tajos gados uz „Richard” tika nosūtīta Vācijas Demokrātiskās Republikas „Stasi” speciāla grupa. Ko viņi tur meklēja – nav zināms. Pēc raktuvju slēgšanas kompleksu izmantoja dažādi uzņēmumi, arī Terezinas memoriālais muzejs, bet no 2001. gada ieeja tajā oficiāli ir aizliegta. Aizbirusī un daļēji uzspridzinātā kompleksa dienvidu daļa īsti nav izpētīta (pēc pieejamiem datiem) un tieši tur slēpjas „Richard” noslēpums. 1960. gadā kompleksa vidusdaļa tika kapitāli izremontēta un tur ierīkoja radioaktīvo atkritumu glabātuvi, ieeju aizbēra līdz ar to zuda iespēja tur iekļūt. Aizbērtā ieeja šobrīd atrodas zem objekta apsargājamās zonas.
Veids kā iekļūt kompleksā ir – pievienoties „melnajiem izlūkiem”, kuri nelegāli izpēta „Richard”. Tas gan ir diezgan bīstams veids, jo pazemē ļaudis ir gan apmaldījušies, gan gājuši bojā. Kāds čehu students 1980tajos gados aprakstīja savus piedzīvojumus. Viņš ieraudzījis atvērtu eju raktuvēs un kopā ar draugu nolēmuši ieiet ne tālāk par 100 metriem. Atgriežoties nav varējuši atrast izeju, jo aizgājuši pa nepareizu koridoru. Nodzisis lukturītis, beidzies ūdens un pārbaidītajiem puišiem sākušas rēgoties halucinācijas. Viņi dzirdējuši balsis, redzējuši strādniekus ar vagonetēm un apsargus ar automātiem. Pēc trim dienām viņus atraduši kalnu glābšanas dienesta darbinieki.
