Atkal nedaudz lasāmā, bet lūdzu maniem sekotājiem.
Brauciens ASV dzelzceļa kompānijai Amtrak piederošajā Sunset Limited ekspresī palika atmiņā daudziem. Tas notika tik negaidīti, ka tūristi pat nepaspēja apjaust notiekošo. Viņi bija gatavojušies neaizmirstamam ceļojumama cauri skaistajiem valsts dienvidu pavalstīm ar ekspresi, kas bija viens no labākajiem pasaulē. Luksusvilcienā bija arī daudz ārzemju tūristu, kas ceļā no Losandželosas uz saulaino Floridu draugu pulkā iedzēra un uzdziedāja. Kāds snauda, citi pļāpāja vai vienkārši baudīja dienvidu nakti. Mēnessgaisma atspoguļojās ezeru līčos, upēs un upju pietekās, pilnās ar eksotiskiem putniem un zvēriem, tādiem kā flamingo vai aligatoriem. Bija padomāts, lai 20. gadsimta pasažieri varētu ērti pavadīt bezrūpīgās stundas tā, it kā viņi būtu atgriezušies vecajā labajā vilcienu satiksmes laikmetā.
1993. gada 22. septembrī pulksten trijos naktī vilciens ar ātrumu 112 km/h netālu no Mobilas Alabamas pavalstī uzbrauca uz kādas upes tilta, no kura nokrita abas vilciena lokomotīves un četri vagoni; tika sagrauts arī tilts. Viena no lokomotīvēm nokrita upes krastā, bet otra un vagoni (no tiem divi ar pasažieriem) iekrita aligatoru pilnajā upē. Lokomatīve līdz jumtam iegrima ūdenī, izlijusī dīzeļdegviela uzliesmoja un aizdedzināja vagonus.
Pirmajās minūtēs pēc negadījuma nakts klusumu pāršķēla slīkstošo kliedzieni. Eļļainajā ūdenī, ko apgaismoja degošās lokomotīves liesmas, kustējās cilvēki. No ūdenī iekritušajiem vagoniem izkļuvušie šajā šausmu haosā centās nokļūt krastā. Daudzi pasažieri saviem spēkiem nespēja tikt laukā no dūmu pilnajiem vagoniem, daudzi, bīdamies no aligatoriem, ķērās pie vagoniem. Daudziem pasažieriem tomēr izdevās izpeldēt krastā, un vairāki no tiem palīdzēja tikt sausumā vājākajiem. Tie, kas centās palīdzēt cietušajiem un nelaimē nonākušajiem, tumsā vairākas stundas veica neticamu varoņdarbu.
"Tā bija gatavā elle," izteicās Mobilas ugunsdzēsības dienesta direktors Stīvs Hafmens. "Visapkārt bija migla, skanēja saucieni un kliedzieni. Uguns liesmoja, ūdenī mājoja aligatori, valdīja briesmīga panika. Viss kā šausmu filmā. Katrs cilvēks jutās apdraudēts ūdenī, kurā peldēja aligatori, jau tad, kad tos vēl nemaz neredzēja."
25 gadus vecais anglis Saimons Grānts Amerikas televīzijā aprakstīja savus pārdzīvojumus: "Tas bija briesmīgi. Es biju pēdējā vagonā un gulēju. Pamodos tad, kad vilciens apstājās, it kā būtu ieskrējis akmens mūrī. Ar galvu atsitos pret priekšējo sēdekli. Kad piecēlos, cilvēki kliedza. Visapkārt valdīja tumsa, durvis nevērās vaļā un visi bija panikā. Kāds izsita logu, lai izlīstu laukā. Biju viens no glābtajiem, jo atrados vilciena pakaļdaļā. Vilciena priekšgals atradās uz tilta, kad tas sabruka. Lokomotīves dega, liesmas debesīs veidoja lielu oraņdžu lodi. Ūdenī pamanīju cilvēkus peldam uz krastu."
Londonietis Klifs Hērsts palika dzīvs, tāpat Braiens Makonels Eiršīrs. Hērsts stāstīja: "Vagoni bija iekrituši ūdenī un deg, bet mēs nekādi nespējām pietuvoties, lai glābtu cilvēkus. Tad gar krastu pagājām nedaudz uz priekšu. es iebridu ūdenī, lai cilvēkus izvilktu krastā. Viņi smirdēja pēc dūņainā ūdens, dīzeļdegviela koda viņiem acīs. Tie, kas neprata peldēt vai baidījās, ka netiks līdz krastam, bija panikā. Centos palīdzēt viņiem, kam varēju. Tā bija ellīga nakts."
Šajā vicliena negadījumā bojā gāja 47 cilvēki. Noslīka arī kāda bērna invalīda vecāki, kas paspēja savu dēlu izgrūst pa izsisto logu, bet paši no upes dūņās iegrimušās kupejas izglābties vairs nespēja. Pateicoties līdzbraucējiem un glābšanas komandai, ar neticamām pūlēm tika izglābti 163 pasažieri.
Lai palīdzētu cietušajiem, kopā ar profesionālajiem glābējiem visu nakti un vēl nākošajā dienā strādāja arī policisti, ugunsdzēsēji un ūdenslīdēji. Par dienas varoni kļuva 26 gadus vecs Omahas iedzīvotājs Maikls Dofeids, kas izglāba 30 cilvēkus. Viņš pirms divām dienām Losaņdželosā bija iesēdies vilcienā, lai dotos uz saulaino Floridas pludmali.
Pulksten trijos naktī sabruka Maikla un līdzbraucēju pasaule. "Cilvēki kliedza un vaidēja," viņš atcerējās. "Es tumsā neko neredzēju. Kāda sieviete kliedza: "Mans, Dievs, mēs visi nomirsim!" Mūsu vagons bija palicis uz tilta, taču, vagona priekšgals karājas virs upes." maikls ūdenī pamanīja vagonus. Neko nedomājot, - "Nebija laika domāt, vagonā patiešām biju vienīgais, kas spēja kaut ko iesākt," - viņš līda uz rezervers izeju un, tur nonācis, pamanīja, ka līdz ūdens virsmai ir pāris metri. Viņš baidījās, ka tilts kuru katru mirkli var sabrukt. Tajā pašā laikā vagons pildījās ar degošās dīzeļdegvielas dūmiem. "Es palīdzēju cilvēkiem izkļūt no vagona, pēc tam stiepu tos, kas neprata peldēt, uz desmit pēdas virs ūdens esošo metāla siju, pie kuras viņi varēja pieķerties. Parādijās velkonis, no kura kādai vecākai sievietei un dažiem bērniem tika pamesta aukla. Dažus cilvēkus nogādāju uz ūdenī esošā vagona jumta, citus krastā izcēlām ar cilvēku ķēdītes palīdzību."
Kāds no izglābtajiem, 54 gadus vecais Hjūss, uzskatīja Maiklu par svēto. Vēlāk viņš atcerējās: "Es biju dīzeļdegvielā, es nepratu peldēt, es neko neredzēju, bet sajutu, ka kādas rokas mani paceļ. Es nezināju viņa vārdu. Tagad zinu, un šo jauno cilvēku es nekad neaizmirsīšu."
"Viņš palīdzēja pārvarēt manas bailes no ūdens. Lai gan zināju, ka jālec ūdenī, ja gribu palikt dzīvs, stāvēju uz vagona loga metāla rāmja, un atcerējos slīkšanu astoņu gadu vecumā. Vienīgais apgaismojums nāca no degošās lokomotīves. Šis jaukais jaunietis, izpeltis rokas, skatījās uz augšu un teica man: "Lec, viss būs kārtībā, es tevi saķeršu, es tevi saķeršu." Lecu lejā, un visa mana dzīve bija acu priekšā. Viņš izglāba mani. Es to nekad neaizmirsīšu." 73 gadus vecais Džordžs Simpsons un viņa sieva Kerola nespēj visu pateicību vārdos izteikt. "Viņš bija varonis," teica Dž. Simpsons par Maiklu Dofeidu. "Ja tur vispār kāds bija varonis, tad tas bija Maikls." Viņš izglāba arī 11 gadus veco invalīdu Andrea Šansī tajā brīdī, kad zēna vecāki palika ar ūdenī peiplūstošajā vagonā.
Tā kā negadījuma vieta atradās tālu no lielpilsētas un ātrgaitas ceļa, palīdzības ierašanās aizkavējās. Pateicoties katastrofas trokšņiem, sprādzieniem un ugunsgrēkam, tika aizbaidīti aligatori.
Pirmie palīgā ieradās policijas ūdenslīdēji. Helikopteri apgaismoja nelaimes vietu, un arī starmešu spilgtā gaisma aizbaidīja aligatorus. Policijas priekšnieks Herolds Džonsosns teica: "Visus mūsu centienus glābt cilvēkus apgrūtināja degošā dīzeļdegviela un smacējošie dūmi. Ūdenī redzamība bija minimāla. Nebija nekādas iespējas turp aizgādāt smagos celtņus. Tas bija elles darbs."
ASV ceļojumu kompānija Amtrak uzsāka pasažieru pārvadājumus 1993. gada aprīlī ar mērķi atjaunot karalisko vilcienu greznumu. Pasažieriem tika piedāvātas gardas maltītes pie balti klātiem galdiem, tika lietoti sudraba galda piederumi un kristāla glāzes - neskatoties uz to, ka suvenīru mednieki lielu daļu porcelāna pievāca jau reisa sākumā. Tas bija pirmais vilciens, kura maršruts veda apkārt visam kontinentam pēc 163 gadu pārtraukuma. Vilciena reisā bija paredzēts 50 pieturas - tādās vietās kā Fīniksa, Elpaso, Ņūorleāna, Biloksi un Pensakola. Amtrak reklamēja šos reisus kā romantiski nostalģisku iespēju ceļot laikā, kurā it kā nebūtu ne lidmašīnu, ne lidlauku. Šo vilcienu bieši salīdzināja ar Austrumu eksperesi, kaut pēdējais bijis vēl daudz greznāks. Bet vienīgais, ko rītausmā luksusvilciens spēja piedāvāt dažiem cilvēkiem, kas neprata peldēt - iespēju pieķerties pie tā, līdz tiks sagaidīta palīdzība.
Kad uzausa diena, atklājās pilnīga notikušās katastrofas aina - upē peldēja līķi, naktsdrēbēs ģērbtie cilvēki gulēja vai raudāja, gaidot medicīnisko palīdzību. Daļa ievainoto, kas jau spēja runāt, reportieriem stāstīja piedzīvoto.
Elizabete Votsa no Kalifornijas atcerējās, kā viņa katapultējusies no sava sola un pie kā pieķērusies tajā brīdī, kad ūdens sāka ieplūst vagonā. Viņa teica: "Jutu, it kā tur būtu kopā salikts sliktākais amerikāņu dzelzsceļš un briesmīga šausmu filma: tumsa, liesmas, elektrolīnijas vadi melnajā ūdenī, barojamās pudelītes, bērnu ratiņi, koferi, dienasgrāmatas, grāmatas, kas nupat vēl lasītas. Daudzi pasažieri tās līdz galam vairs nekad neizlasīs."
Policijas ūdenslīdējam Markam Dauersam visbriesmīgākā šķita slīcēju meklēšana zem ūdens. "Daži clivēki izskatijās kā aizmiguši, vēl naktsdrēbēs, citi apģērbri, citi kaili. No ūdens izcēlu 33 cilvēku mirstīgās atliekas. Nevienu pašu dzīvu cilvēku man neizdevās atrast. Kādai vecai kundzei atvērtām acīm priekšā bija plaukstas ,it kā viņa būtu atvairījusi ūdeni. Strādāju tiešām automātiski."
Vēlāk noskaidrojās, ka milzīgās ūdens ieplūdes dēļ lielākā daļa no pirmā un otrā vagona pasažieriem noslīka tūlīt, kad vagoni iekrita upē.
20 gadus vecais Edvarts Mūtons no Losandželosas atceras paniku, kas sākās vagonos pēc negadījuma. Viņš teica: "Trakas bailes, jo palīdzība nenāca. Ja būtu bijis kāds formā tērpts vīrs vai kāds, kas nomierinātu cilvēkus, tas būtu palīdzējis. Acīmredzot lokomotīves apkalpe bija gājusi bojā un nebija neviena cita, kas spētu līdzēt. Šādos apstākļos katram pašam nācās tikt galā. Šo situāciju būtu grūti paciest pat visrūdītākajam mazohistam. Es atrados uz dzelzsceļa uzbēruma palikušajā vagonā. Daži cilvēki bij histērijā. Viclienā bija daudz padzīvojušu cilvēku, kas nonāca baiļu un juku varā. Gaisā varēja just degoša motora smaku, un no debesīm krita pelni. Bet nihla bija tik bieza, ka ūdenī gandrīz neko nevarēja saskatīt."
Vicliena negadījums Mobilas tuvumā bija viens no beidzamo galu smagākajiem nelaimes gadījumiem ASV, kurš notika tāpēc, ka dienu iepriekš biezā miglā kāds prāmis bija ietriecies tilta balstā, nedaudz izkustinot sliedes. bet, tā kā sensors brīdinājuma signālu nedeva, lokomotīves vadītājs nevarēja zināt, ka vilciens ar ātrumu 112 km/h drāžas pa sabojātu zliežu ceļu.
Pēc šī negadījuma tika pārbaudītas ASV dzelzceļu drošības ierīces un sliežu stāvoklis uz dzelzceļa tīkliem. Bet visi šie pasākumi maz mierināja tos, kas tajā naktī reisā, kam bija jākļūst par neizmirstamu braucienu cauri Amerikai, bija bija zaudējuši tuviniekus.
