Sarkandaugavu var uzskatīt par vienu no pirmajiem Rīgas rūpniecības rajoniem, kurā gar Ganību dambi un Vecdaugavu 19. gs. 30. gados sāka koncentrēties lieli rūpnieciskie uzņēmumi. Sarkandaugavā izvietotie rūpniecības uzņēmumi atainoja visas Baltijas jūras piekrastes rūpniecības specifiku, jo salīdzinoši nelielajā Sarkandaugavā atradās plaša profila rūpniecības uzņēmumi. Sarkandaugavā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, kad noritēja visstraujākā rūpniecības attīstība, atradās gan ķīmiskās rūpniecības uzņēmumi, piemēram, "Provodņiks", Rūtenberga ķīmiskā fabrika; kokrūpniecības uzņēmumi, piemēram,"Vērmais un dēls"; pārtikas rūpniecība - "Waldschloshen", Rāves cukurfabrika.
Sarkandaugava - Rīgas rūpniecības šūpulis2
44
0
Tilts pāri Sarkandaugavas kanālam Tilta un Duntes krustojumā 20.gs 30 gadi.
Sarkandaugavas rūpniecības attīstību ietekmēja atsevišķu uzņēmumu sekmīgā darbība, jo tie ražoja plašajam Krievijas tirgum un visvairāk to var attiecināt uz "Provodņiku". Mazākos apmēros attīstījās kokzāģētavas(Vērmaņa kokzāģētava) un pārtikas uzņēmumi ("Waldschloshen"), jo tie pamatā orientējās uz vietējo tirgu un nevarēja ražot lielus apjomus eksportam vai pārdošanai Krievijā. Straujais rūpniecības uzplaukums pēdējā gadu desmitā pirms 1. Pasaules kara, Rīgas rūpniecībai deva papildus iespējas, salīdzinot ar visas Krievijas rūpniecību. Rīgā, tostarp arī Sarkandaugavā, rūpniecības uzņēmumi, Rīgā, tostarp arī Sarkandaugavā, rūpniecības uzņēmumi, sagaidot 1. Pasaules karu, veidoja modernu un konkurēt spējīgu industriju. Pēc 1. Pasaules kara rūpniecība Sarkandaugavā, kā arī visā Rīgā, panīka, jo vairs neeksistēja tādi lielie uzņēmumi kā "Provodņiks", kuri apgādāja Krievijas tirgu. Rūpniecības augšupeja sākās padomju laikos, kad Sarkandaugavā atkal tika izvietoti lieli rūpniecības uzņēmumi.
Vērmanis un dēls
Kokapstrādes firma "Vērmanis un dēls" (Wöhrmann u. Sohn) ir uzskatāms par vecāko kokapstrādes uzņēmumu Rīgā. To 1832. gadā dibināja uzņēmums "Vērmanis un dēls" kopā ar angļu firmu "Hunt and Hill". Enciklopēdija "Rīga" min 1819. gadu kā Vērmaņa kokzāģētavas dibināšanas gadu. Var uzskatīt, ka 1819. gadā dibināta vienkārša darbnīca, bet 1832. gadā nozīmīgi tika papildināts firmas pamatkapitāls un nodibināta tam laikam moderna ražotne Sarkandaugavā. 1842. gadā firma pārgāja pilnībā Vērmaņa uzņēmuma īpašumā, kurš pārņēma "Hunt and Hill" piederošās akcijas. 1842. gadā uzņēmumā strādāja 60 strādnieki, un tā gada apgrozījums sasniedza 150000 rubļu. 1852. gadā Vērmaņa kokzāģētava pārņēma savā īpašumā Sīgemīles uzņēmumu un, līdz ar to, firmu papildināja 80 strādnieki. Pēc 1852. gada uzņēmums tika modernizēts un 1874. gadā tajā strādāja 500 strādnieki, bet tā apgrozījums sasniedza 1000000 rubļu. 19. gs. vidū kokzāģētava ražoja 2/3 Rīgā pārdodamo dēļu. Visu 19. gs. kokrūpniecības uzņēmums "Vērmanis un dēls" bija lielākais šāda veida uzņēmums ar vislielāko strādnieku skaitu, bet 1881. gadā fabrikā notika ugunsgrēks un tā rezultātā tika iznīcināta lielākā daļa cehu. Uzņēmuma īpašnieki bija spiesti pārdot gandrīz bankrotējošo fabriku vācu firmai "Šaje".
"Vērmanis un dēls" firmu drīzāk varēja uzskatīt par uzņēmumu grupu, nevis vienu uzņēmumu. Sarkandaugavā līdzās Vērmaņa kokzāģētavai atradās Vērmaņa mašīnfabrika un kuģu būvētava. Tāpat kā Vērmaņa kokzāģētava, Vērmaņa mašīnbūves fabrika un kuģu būvētava bija pirmie metālapstrādes uzņēmumi Rīgā, kurus 1832. gadā Sarkandaugavā dibināja Johans Kristofs Vērmans.7 Var uzskatīt, ka Vērmaņa uzņēmumi radīja Sarkandaugavā rūpniecisko vidi. Vērmanim, bez kokzāģētavas Rīgā, piederēja arī auduma rūpnīca Pērnavā. Vērmaņa mašīnbūves rūpnīca ražoja dažādus pumpjus, ugunsdzēsības iekārtas, lokomotīves, hermētiski noslēdzošas durvis, transmisijas, lauksaimniecības mašīnas (kuļmašīnas, sējmašīnas), alus darītavu iekārtas. 19. gs. beigās uzņēmums ļoti veiksmīgi darbojās direktora inženiera Roberta S. Tomsona vadībā. Firmas labākais izstrādājums skaitījās kuļmašīna, kura tika patentēta un 1877. gadā izstādē Berlīnē ieguva balvu. 1875. gadā Jelgavā uzņēmums saņēma valdības balvu par labu darbību. 19. gs. 80. gados rūpnīcā strādāja 320 - 360 strādnieku, tomēr pēc 70. gadu veiksmīgās darbības, 80. gados mainījās tirgus konjunktūra un uzņēmums, nespēdams modernizēties, 1888. gadā piedzīvoja bankrotu un beidza pastāvēt 1889. gadā. Vērmaņa mašīnbūves rūpnīcas bankrots neizraisīja krīzi Sarkandaugavas rūpnieciskajā attīstībā, jo uz Vērmaņa lielās mašīnbūves firmas bāzes izveidojās Rozenkranca mašīnfabrika, Felzera mašīnfabrika,Langes un skujes firma.
Bijušais Provodņika korpuss
Foto: Maksims Segals
Provodņiks
Viens no jaunākajiem Sarkandaugavas uzņēmumiem, bet, varbūt pats slavenākais, ir krievu - franču kopuzņēmums "Provodņiks". "Provodņiks" tika dibināts 1888. gadā un nodarbojās ar gumijas izstrādājumu ražošanu. Lai arī "Provodņiku" nevar uzskatīt par vecāko gumijas industrijas uzņēmumu Rīgā, to var dēvēt par visnozīmīgāko gumijas fabriku. Jau 1889. gadā saražoto preču klāsts bija visai plašs, sākot ar gumiju ķirurģijai, cieto gumiju un linoleju. "Provodņikā" bija pat speciāls galošu cehs, kurā ik dienas tika saražoti 50 pāru gumijas apavu.
Provodņika bijušais korpuss pec
ugunsgreka 30 gados 20.gs
Lai arī "Provodņiks" tika uzskatīts par spēcīgu rūpniecības uzņēmumu, 1889. gada rudenī nodega galošu cehs un rūpnīca apturēja savu darbību, to atsākot pēc gada. Laiks no 1892. - 1900. gadam bija krīzes posms uzņēmuma pastāvēšanas vēsturē. Augšupeja uzņēmumā sākās 1900. gadā, kad uzlabojās visi ražošanas un finansiālie rādītāji. Ja 1888. gadā ražošanas platība apņēma 13700 kv. metrus, tad 1906. gadā tie jau bija 46000 metri. Arī uzņēmuma pamatkapitāls tika palielināts no 700000 rubļu 1888. gadā līdz 7 miljoniem rubļu 1907. gadā un tika arī izveidots 6 miljonu liels rezerves kapitāls. Gada apgrozījums 1910. gadā bija 21 miljons rubļu. Strādājošo skaits sasniedza 6000 cilvēku. Fabrikas izaugsmi līdz 1. pasaules karam apliecina galošu ražošanas pieaugums no 500 pāriem dienā 1889. gadā līdz 35000 pāriem dienā 1910. gadā.
Provodņika darbinieku māja
Foto: Maksims Segals
Pēc 1. pasaules kara, tāpat kā visi Sarkandaugavas rūpniecības uzņēmumi, "Provodņiks" darbu neturpināja, jo visas iekārtas tika evakuētas uz Krieviju. "Provodņiks", pirms 1. pasaules kara, pēc strādājošo skaita un nozīmības, tika uzskatīts par lielāko un svarīgāko uzņēmumu ne tikai Sarkandaugavā, bet visā Rīgā.
1946. gadā jau bijušās rūpnīcas Provodņiks" teritorijā bija dibināta Rīgas elektromašīnu rūpnīca(RER)
Waldschlößchen / Aldaris
"Waldschlößchen" alus darītavu 1865. gadā dibināja aldaris no Bavārijas Johaness Dauders. Iespējams, ka pirmā alusdarītavas iekārta tika ražota, netālu esošajā, Vērmaņa mašīnbūves fabrikā. 1900. gadā alusdarītavas iekārtu nomainīja pret modernāku, tā veicinot uzņēmuma izaugsmi, kā rezultātā 1905. gadā "Waldschlößchen" kļuva par akciju sabiedrību. Par uzņēmuma veiksmīgo attīstību pirms 1. Pasaules kara liecina arī fakts, ka 1905. gadā 100 aldari no Eiropas "Waldschlößchen" fabrikā pulcējās uz Eiropas aldaru kongresu. Alus darītava veiksmīgi turpināja savu darbību arī pēc Pirmā pasaules kara, un 1937. gadā alus darītava tika pārdēvēta par "Aldari". "Aldara" rūpnīca ir viena no retajām rūpnīcām Rīgā, kurā ir saglabājies gandrīz nemainīgs ēku izvietojums un pielietojums.
Rūpnīcā daļa ražošanas ēku ir celta 1865. gadā, kad tika izveidota alus darītava, bet lielāko daļu ēku uzcēla 1890. - 1891. gadā rekonstrukcijas laikā. Rūpnīcas korpusi izvietoti kvartālos un celti no sarkaniem vai dzelteniem ķieģeļiem neogotikā ar tornīšiem, zelmeņiem, ritmisku - segmentveida logu apdari. 1900. gadā, kad tika veikta lielākā alusdarītavas rekonstrukcija, uzcēla vairākus daudzstāvu korpusus neogotikas stilā.
Tev patiks šie raksti
