Sabiedriskā darba kā kriminālsoda veida ieviešana Zimbabvē sākās 1994. gadā.
Sabiedriskais darbs cietumniekiem10

Zimbabvē, līdzīgi kā citās pasaules valstīs pirms sabiedrisko darbu ieviešanas, strauji bija pieaudzis ieslodzīto skaits. Iemesls tam daļēji bija noziedzības līmeņa pieaugšana un lielais likumpārkāpēju skaits, kas nespējot samaksāt tiesu piespriestās soda naudas, nonāca cietumā. 1992. gadā 60% no visiem ieslodzītajiem Zimbabvē izcieta sodu, kas bija mazāks par trijiem mēnešiem. Cietuma pārapdzīvotība radīja jaunas problēmas: pieauga cietuma uzturēšanas izdevumi, radās milzīgas sanitāra rakstura problēmas, apstākļi daudzās ieslodzījuma vietās kļuva necilvēcīgi, kā arī pieauga cietuma personāla darba slodze.

Zimbabves valdība Tieslietu ministrijas paspārnē izveidoja Alternatīvo sodu Nacionālo komiteju, lai meklētu ceļus, kā veicināt brīvības atņemšanas piemērošanas samazināšanu, vienlaicīgi neļaujot likumpārkāpējiem palikt nosodītiem. Pirms sabiedrisko darbu ieviešanas vienīgā alternatīva brīvības atņemšanai bija naudas sods.

Nacionālās komitejas pārstāvji apmeklēja starptautiskas konferences par alternatīviem sodiem, devās darba vizītēs uz Eiropas un citām valstīm Āfrikas dienvidos, lai iepazītos ar turienes sabiedrisko darbu programmām. Līdz ko komiteja pārliecinājās par šādu programmu efektivitāti, tā sāka domāt par sabiedrisko darbu dienesta izveidi Zimbabvē.

Pirmajā gadā no 1993. gada janvāra – 1994. gada decembrim sabiedriskos darbus piesprieda 3000 personām. Tās strādāja slimnīcās, skolās, bērnu namos, vecu ļaužu pansionātos, kā arī dažādos vides aizsardzības veltītos pasākumos.

Zimbabvē viena ieslodzītā uzturēšanas izdevumi mēnesī izmaksā 120 USD, savukārt iesaistīšana sabiedriskā darbu dienestā – 20 USD.



Tev patiks šie raksti
