›

Rīgas 1.slimnīca 2

28 3

Sveiki, spocēni! Tatad šis raksts tapis jo es aizraujos ar vēsturi un velos kļūt par ārstu... Un man pašai arī ir interesanti uzinnat kko jaunu par Latvijas vēsturi.

Rīgas Pilsētas 1. slimnīca ir Latvijas ārstniecības iestāde, kas atrodas Rīgā, centra rajonā. Šī ir vecākā civilā slimnīca Latvijā, kas dibināta 1803.gadā. Slimnīca ir gan Latvijas medicīnas kultūrvēsturisks, gan arī arhitektūras piemineklis. Tās celtniecībā un izbūvē realizētas savam laikam progresīvas idejas un šo darbu vadījuši izcilākie Rīgas arhitekti. Slimnīcas atrašanās adrese ir Bruņinieku ielā 5.

1803. gadā (15. maijā) Rīgā atvēra slimnīcu ar 50 vietām, toreiz sauktu par nabagu slimnīcu. Pirmais slimnīcas direktors un vienīgais ārsts bija Dr.med.& chir. Joahims fon Ramms.

1804. gadā slimnīcā jau ārstējās 137 slimnieki (69 sievietes un 68 vīrieši). Slimnīcas teritorijā tika ierīkots dārzs, kas bija domāts gan slimnieku pastaigām, gan ārstniecības augu audzēšanai.

1806. gadā izveidoja slimnīcas ambulanci. Tika nodibināts mājas ārsta postenis.

1807. gadā tika reģistrēta pirmā lielākā operācija: astoņas mārciņas smagas lipomas ekstirpācija. Šajā laikā ārstējās jau 1036 slimnieki. Ambulancē palīdzību saņēma 169 cilvēki.

1809. gadā par galveno ārstu tika pieņemts Dr.med. Kārlis fon Vilperts.

1813. gada vasarā līdzekļu trūkuma dēļ slimnīca tika slēgta.

1814. gada vasarā slimnīca atsāka savu darbību, taču tajā vairs bija palikušas tikai 30 gultasvietas.

1817. gadā slimnīcas vadīšanu uzņēmās direktors un galvenais ārsts Dr.med. Georgs Pahts. Slimnīcā tika izveidota jauna nodaļa ar piecām vietām, kas tika nosaukta par dzemdību patversmi. Tajā strādāja viena vecmāte.

1818. gadā slimnīcā sāka darboties aptieka.

1819. gadā slimnīcā kopumā ārstējās jau 406 rīdzinieki. Naktī no 3. uz 4. oktobri izcēlās ugunsgrēks un nodega divas ēkas. Tika izglābti visi 41 slimnieki.

1832. gadā slimnīcas vadību pārņēma Dr.med. Bernhards Frīdrihs Berenss - viens no slimnīcas paplašināšanas un jaunbūves iniciatoriem, nodaļu specializācijas aizsācējs.

1834. gadā tika izveidota pirmā Latvijas teritorijā specializētā ķirurģiskā un iekšķīgo slimību jeb terapijas nodaļa.

1837. gadā slimnīcas teritorijai pievienoja blakus esošās kazarmas, tās paplašinot un pielāgojot ārstniecības vajadzībām. Rezultātā gultasvietu skaits sasniedza divus simtus. Šajā laikā slimnīcā ārstējās vienkārša darba tauta: strādnieki, zeļļi, strādnieces un kalpones. Iestāšanās grāmatās daudzi bija reģistrēti kā pilsoņi, pilsoņu sievas, meitas un dēli.

1840. gadā izveidoja Latvijas teritorijā pirmo dzemdību un ginekoloģisko nodaļu.

1841. gadā tika izbūvēta un aprīkota specializēta palāta priekš ķirurģiskajām operācijām. Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības sēdēs slimnīcas mediķi demonstrēja savus sasniegumus, tādus, kā operāciju paracentēze pleirita dēļ, operāciju sakarā ar čūlu zem anālās atveres slēdzējmuskuļa, operāciju ceļgalā pēc šautas brūces, u.c.

1842. gadā tika izveidota nodaļa priekš baku slimniekiem. Rīgas Praktizējošo ārstu biedrības sēdē tika nolasīts ziņojums par slimnīcā veikto noslīdējušas dzemdes veiksmīgo amputāciju.

1846. gadā slimnīcā bez direktora B. Bērensa strādāja vēl trīs nodaļu vadītāji - Vilhelms Bornhaupts, Leo fon Rolands un Aieksandrs fon Bērents.

1847. gadā (28. janvārī) slimnīcas galvenais ārsts B. Bērenss pirmo reizi Krievijas impērijā izmantoja ētera narkozi. Šajā pat gadā viņš sāka pielietot arī rektālo narkozi.

1848. gadā slimnīcā sāka lietot hloroforma narkozi.

1863. gadā slimnīcas vadību pārņēma direktors un galvenais ārsts Dr.med. Aleksandrs fon Bērents. Šajā gadā pirmo reizi mēģināja veikt olnīcas cistas rezekciju.

1864. gadā slimnīcā veica pirmo sekmīgo vēža operāciju.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

1867. gadā slimnīcā sāka pielietot ģipša saites.

1870. gadā ķirurģiskajai nodaļai tika uzceltas trīs jaunas barakas. Tika ierīkotas arī vienvietīgas un divvietīgas palātas turīgākajiem pilsoņiem.

1873. gadā pabeidza būvēt sešas mūra celtnes, kas bija savstarpēji savienotas ar pārsegtiem gaiteņiem. Terapijas un ķirurģijas nodaļas ieguva katra pa 36 gultasvietām. Slimnīcā vienlaicīgi varēja ārstēties jau 403 slimnieki.

1874. gadā par slimnīcas direktoru un galveno ārstu kļuva Dr.med. Eižens fon Bohmanis. Tika uzcelta jauna saimniecības ēka.

1875. gadā tika atvērta pirmā Latvijas teritorijā nervu slimību ārstēšanas nodaļa. Tā bija jau ceturtā specializētā nodaļa slimnīcā ar 37 gultasvietām.

1877. gadā pirmo reizi Latvijas teritorijā tika veikta miega artērijas liģēšana pēc durta ievainojuma.

1878. gadā slimnīcas teritorijā tika uzcelta kapela un morgs.

1879. gadā iesāka būvēt vēl četras koka barakas. Sāka pielietot antiseptiskos pārsējus.

1883. gadā tika izveidota pirmā infekcijas slimību nodaļa. Šajā laikā visizplatītākās infekcijas bija bakas, difterija, dizentērija un izsitumu tīfs. Izveidoja arī patstāvīgu patologanatomijas nodaļu.

1886. gadā slimnīcā tika veikta Latvijas teritorijā pirmā žultspūšļa operācija.

1887. gadā pirmo reizi Baltijā Ādolfs fon Bergmanis veica kuņģa rezekciju (radikālā kuņģa vēža operācija).

1888. gadā tika uzbūvētas divas saimniecības barakas, kurās ierīkoja dezinfekcijas kameru ar tvaika sterilizāciju, kā arī jaunu veļas mazgātavu ar tvaika mašīnām.

1889. gadā slimnīcu sāka vadīt Dr.med. Oto Girgensons. Pēc veiktās pārbūves piemērotākas telpas ieguva neiroloģijas nodaļa. Šajā laikā visbiežāk sastopamās nervu slimības bija histērija, neiralģija, apopleksija, alkoholisms, mielīts, tabess, psihoze un epilepsija.

1891. gadā sāka veikt dobumoperācijas - tika veikta pirmā apendicīta operācija Latvijas teritorijā. Instrumentus, operācijas materiālus un veļu sāka sterilizēt ar tvaiku. Pie slimnīcas tika atvērta ambulance. Pārveidoja arī dzemdību nodaļu, pirmo reizi Rīgā ierīkojot atsevišķu nodaļu jaundzimušajiem.

1892. gadā priekš operācijām tika uzcelta jauna Ьаraka. Izbūvēja arī patologanatomijas un bakterioloģijas kabinetus. Slimnīcas teritorijā tika izveidoti dzīvokļi visam personālam, kas deva iespēju pacientiem saņemt palīdzību jebkurā laikā.

1898. gadā izveidoja pirmo rentgena kabinetu Latvijas teritorijā.

1899. gadā par slimnīcas direktoru un galveno ārstu kļuva Dr.med. Rūdolfs Hērvāgens.

1900. gadā tika veikta pirmā Latvijas teritorijā kuņģa vēža operācija. Uzceļot divus jaunus korpusus, terapijas un ķirurģiskā nodaļas tika paplašinātas attiecīgi par 40 un 38 vietām.

1901. gadā slimnīcas vadību pārņēma Dr.med. Kārlis Deibners.

1902 gadā tika atvērta... Autors: pega231 Rīgas 1.slimnīca

1902. gadā tika atvērta Latvijas teritorijā pirmā specializētā ādas un venērisko slimību nodaļa. Dzemdību nodaļā izveidoja pirmo Vecmāšu skolu ar mācību maksu 150 rubļu apmērā. Mācības sāka septiņas audzēknes. 1903. gadā tika uzcelti trīs mūra paviljoni ķirurģijas nodaļai (papildu 67 vietas) un ginekoloģijas nodaļai (papildu 71.vieta). Atsevišķas telpas (60 vietas) tika izveidotas ādas un venērisko slimnieku ārstēšanai. Šajā laikā izplatītākās venēriskās slimības: sifiliss, gonoreja, venēriskās čūlas. 1904. gadā tika atvērta bezmaksas dzemdību poliklīnika grūtniecēm, kā arī nodibināja Rīgas Ātrās mediciniskās palīdzības staciju, apgādātu ar zirgu pajūgiem slimnieku transportēšanai. 1907. gadā pabeidza galvenās pārvaldes ēkas celtniecību, kuras augšstāvā ierīkoja dzīvokļus. Tika uzcelta arī noliktava slimnieku mantu uzglabāšanai. Uzsāka trīsstāvu ambulances ēkas celtniecību. Slimnīcā vienlaikus varēja ārstēties jau 782 slimnieki. No tām 71 vieta bija paredzēta turīgākajiem pilsoņiem vienvietīgajās un divvietīgajās palātās. 1909. gadā slimnīcā veica Latvijas teritorijā pirmo totālo gastrektomiju. Šajā gadā pabeidza ambulances celtniecību un jaunas telpas aptiekai. Priekš holeras slimniekiem tika uzcelta otrā baraka. 1910. gadā slimnīca ieguva savu pašreizējo nosaukumu - Rīgas 1. slimnīca, jo Pārdaugavā tika uzcelta jauna Rīgas 2. slimnīca. 1915. Pirmajā pasaules kara apstākļos 60 vietas tika rezervētas karavīriem. Šajā laikā slēdza Vecmāšu skolu. 1919. gadā padomju vara vērsās pret tā sauktajiem reakcionāriem. Apcietināja vairākus slimnīcas darbiniekus. Tika nošauti ārsts Edgars Meija un slimnīcas direktoru Kārlis Deibners. Par slimnīcas galveno ārstu un direktoru iecēla Dr.med.h.с prof, ginekologu Ernestu Putniņu. Ambulancē atcēla ārstniecības maksu. Tika atjaunota Vecmāšu skola. 1920. gadā slimnīca kļuva par Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes klīnisko bāzi. Sākās studentu apmācība. 1922. gadā tika nodibināta Latvijā pirmā specializētā uroloģijas nodaļa. Tika ierīkoti jauni kabineti elektrokardiogrāfijai, zarnu skalošanai u.c. Izveidoja oftalmoloģisko klīniku. Jaunas telpas ieguva dermatoveneroloģijas nodaļa. 1923. gadā tika atvērta specializētā acu slimību nodaļa ar sešām vietām. 1926. gadā atklāja Latvijā pirmo specializēto ausu, kakla un deguna slimību nodaļu ar 14 vietām. Līdz 24 vietām paplašināja arī acu slimību nodaļu. Tika atklāta tuberkulozes nodaļa, kurā vienlaicīgi varēja ārstēties 150 slimnieki. 1927. gadā Pāvils Mucenieks veica pirmo torakoplastiku Latvijā. Slimnīca iegādājās pirmo automašīnu ātrās palīdzības sniegšanai. 1928. gadā par slimnīcas direktoru un galveno ārstu sāka strādāt Dr.med. Kārlis Ādamsons. Tā kā bija radusies nepieciešamība paplašināt Medicīnas fakultāti, uz Rīgas 2. slimnīcu Pārdaugavā pakāpeniski pārcēla ķirurģijas, terapijas, iekšķīgo slimību, ginekoloģijas, nervu slimību, patoloģiskās anatomijas klīnikas. Slimnīcā ārstniecisko un apmācību darbu kopā turpināja tikai dermatoveneroloģijas un oftalmoloģijas klīnikas. No jauna tika izveidota otorinolaringoloģijas klīnika. 1932. gadā sāka praktizēt tiešās asinspārliešanas procedūras. Turpmāko piecu gadu laikā 245 gadījumos asinis pārlēja no cilvēka cilvēkā. 1934. gadā slimnīcas vadību pārņēma internists, divu valsts prezidentu - Gustava Zemgaļa un Kārļa Ulmaņa ārsts Arturs Eicens. Kārlis Balodis veica pirmo radzenes pārstādīšanu Latvijā. 1935. gadā slimnīcā kopumā strādāja 515 darbinieki (42 ārsti un viens zobārsts, 11 feldšeri, 3 vecmātes, 8 farmaceiti, 55 žēlsirdīgās māsas, 110 slimo kopēji). Tika apstiprināta maksa par pakalpojumiem: zoba izraušana maksāja 2 Ls, apendektomija - 40, cirkšņa trūces operācija - 45, kuņģa rezekcija - 45, krūšu rentgens - 3, cukura noteikšana asinīs - 5, urīna analīze - 2 Ls. 1937. gadā tika atklāta nervu slimību nodaļas jaunā ēka ar 104 vietām. Bija uzcelta plaša virtuve. Slimnīcā šajā laikā bija 973 gultasvietas. 1938. gadā slimnīcā bija jau 1001 gultasvieta. Apstiprinātā ārstēšanās maksa 3-5 Ls diennaktī. 1939. gadā par slimnīcas direktoru un galveno ārstu tika iecelts Kārlis Vanadziņš. Vecmāšu skolā sāka apmācīt arī medicīnas māsas, tādējādi skola kļuva par Māsu un vecmāšu skolu. Vairāki labi vācu izcelsmes speciālisti repatriējās uz Vāciju. 1940. gadā slimnīcas vadību pārņēma ārsts internists Roberts Šiliņš. Ambulanci atdalīja no slimnīcas un pārdēvēja par Rīgas 1. poliklīniku. Ārstēšanās maksa tika paaugstināta līdz 5,5 Ls dienā vispārējā klasē, pirmajā klasē bija jāpiemaksā 5 Ls, otrajā - 2,5 Ls. Izmaksas lielākoties sedza slimokase vai pašvaldības. Sāka projektēt jaunu dzemdību nodaļu. No Sarkanā Krusta slimnīcas uz Rīgas 1. slimnīcu pārcēla hospitālās ķirurģijas klīniku, no 2. slimnīcas - nervu slimību, hospitālās terapijas, vēlāk arī dzemdniecību un ginekoloģijas klīniku. 1941. gadā padomju vara deportēja vairākus slimnīcas darbiniekus. Pilsētā, ienākot vācu armijai, tika nošauts ārsts I. Bēniņš; ebreju nāves nometnē tika nogalināts profesors V. Minčs. Slimnīcā tika sašaurināta iedzīvotāju ārstēšana, jo pirmajā vietā bija vācu karavīru aprūpe. Ievainoto ārstēšanai slimnīcā nodibināja jaunu - neiroķirurģijas nodaļu. Tika likvidēta Ātrās medicīniskās palīdzības stacija. 1942. gadā slimnīcu sāka vadīt Jūlijs Vītoliņš. Karalaika apstākļos slimnīcā strādāja 1234 cilvēki (60 ārsti un zobārsts, 123 žēlsirdīgās māsas, 10 vecmātes, 31 sanitārs, 8 masieri, 602 slimo kopējas, 42 kancelejas darbinieki).

1955 gadā tika ieviesta... Autors: pega231 Rīgas 1.slimnīca

1955. gadā tika ieviesta augšējā gremošanas trakta ezofagogastro duodenoskopija (Nikolajs Skuja).

1959. gadā (7. maijā) tika veikta pasaulē pirmā elektrohidrauliskā litotripsija. To veica Viktors Goldbergs un Leo Roze.

1966. gadā tika ieviesta holangioskopija (Vilis Purmalis)

1975. gadā tika ieviesta smadzeņu asinsvadu ehopulsogrāfija (Ģertrūde Eniņa)

2001. gadā pirmo reizi Baltijā stomas slimniekam tika ievietots mākslīgais taisnās zarnas sfinkteris. To veica Andrejs Pavārs un Jevgēnijs Maslobojevs.

2006. gadā Endoskopijas nodaļā tika uzsākta bezvadu jeb kapsulas endoskopija (Sabri Abdulmassihs). Aprīlī tika uzstādīts universāls tālvadības rentgenogrāfijas aparāts PROTEUS XR/a ar digitālo rentgena caurskati. ERAF projekta ietvaros pēc arhitektes Olitas Upacieres projekta tika pabeigta slimnīcas Uzņemšanas nodaļas renovācija.

2007. gadā (oktobrī) tika prezentēts labākais Latvijas slimnīcā uzstādītais daudzslāņu datortomogrāfs (Brilliance CT 64), kas spēj nodrošināt sirds un asinsvadu slimību diagnostiku, nepielietojot invazīvo diagnostiku. Tika arī ieviesta bariartriskās ķirurģijas metode vispārējas adipozitātes ārstēšanai(Juris Žarinovs).

2008. gadā (janvārī) tika ieviests rentgena aparāts OMNL DIAGNOST PHILIPS MEDICAL SYSTEMS. Šajā gadā Neiroloģijas nodaļā darbību bija uzsākusi insulta vienība. No novembra slimnīcā sāka darboties angiogrāfijas iekārta (Allura Xper FD10c), kas nodrošina sirds vainagartēriju izmeklēšanu un ārstēšanu, asinsvada sašaurinājuma vietās, ievietojot stentus (protēzes).

Reklāma