Planētu principi, to funkcijas īpašības un maskas2

Cilvēks nav vienā ķermeni savāktu orgānu apkopojums, cilvēks ir dzīvība - no dzimšanas līdz pat nāvei. Un šai dzīvībā ikvienam astroloģiskajam elementam ir sava nozīme. Lai labāk izprastu, kāda nozīme mūsu dzīvē ir planētām, paanalizēsim, kā ir veidotamūsu Saules sistēma (skat. attēlu).

Kāda ir Saules nozīme cilvēka dzīvē? Tāda pati kā Saules sistēmā... Tā ir fiziskais centrs, kas ar savu gravitācijas spēku notur visas Saules sistēmas vienotību. Bez Saules planētas izkliedētos katra uz savu pusi. Bet Saule nav tikai centrs - tā ir arī gaismas un siltuma avots. Gaisma mums sniedz iespēju redzēt un apjēgt pasauli. Bet kas ir cilvēka iekšējā gaisma? Apziņa. Un ar ko ir saistīts siltums? Ar cilvēka dzīvību un aktivitāti. Tomēr atbilstoši līdzības principam arī cilvēkā ir jābūt savai Saulei, jo viņš taču ir Visuma līdzība. Tātad cilvēkā ir jābūt sākumam, kas vienlaikus ir arī apziņas un dzīvības avots un centrs - spēks, kas uztur viņa dzīvības un psihes veselumu. Domāšana, uztvere, emocijas, griba un rīcība ir savstarpēji saistītas tieši tāpēc, ka eksistē šis centrs. Kas ir šis mūsu centrs? Tam ir dažādi nosaukumi, tomēr tie maz ko izsaka, kamēr mēs neizprotam, kā šis spēks mūsos izpaužas. Tātad mūsu dzīvības avots, mūsu apziņas gaisma, mūsu veseluma pamats ir mūsu "Es". Bet kas ir "Es"? Kā cilvēks sevi apzinās? Atteiksimies no definējumiem. Uz vienu minūti aizveriet acis, novērsieties no visa ārējā, izjūtiet sevi ķermenī, izjūtiet, ka jūs esat. Vai gan jums, lai sevi izjustu, ir vajadzīgi vārdi un definējumi? Kad nav domu un nav emociju, kad esat nošķīries un atbrīvojies no ārējās pasaules, jūs nonākat saskarē ar savu centru. Tas arī ir "Es". To var dēvēt par individualitāti, par "Garu", par "patieso būtību", "Dievišķo sākotni". Tā apzīmēšanai ir daudz vārdu... Tomēr visu šo apzīmējumu jēgu var ietvert trīs jēdzienos: dzīvība, apziņa, veselums. Un, kamēr vien cilvēks eksistē, viņā ir šis "Es", šī savas esamības intuīcija. Ikviens no mums apzinās, ka viņš eksistē, ikviens izjūt savu "Es". Un, ja es jūtu, ka "Es" esmu, tad beidzot varu sacīt: "Es domāju, es rīkojos, es eksistēju." Šī "Es" izjūta savāc vienkopus visas manas funkcijas. Es apzinos sevi kā kaut ko veselu - tā ir mana sevis apzināšanās, es eksistēju. Renē Dekarts ir teicis: "Domāju, tātad esmu." Tomēr no okultisma viedokļa viņš, tā sacīdams, ir pieļāvis rupju kļūdu. Kā gan viņš zina, ka viņš domā? Varbūt tas, kurš domā, nav viņš, bet gan viņa kaimiņš... Šī izjūta "esmu" arī ir sākotnējā - tai nav nekāda pamatojuma, tā ne uz ko nav balstīta - tā ir savas esamības intuīcija. Kāpēc es saku intuīcija? Tāpēc, ka tā ir vienīgā izjūta, ar kuru mēs pārdzīvojam savu esamību. Domāšana, emocijas, izjūtas, sajūtas un viss pārējais ir sekundārs attiecībā pret "Es" izjūtu. Kamēr neesmu apzinājies savu "Es", es nevaru apzināties ne to, ko "domāju", ne arī to, ka "es eksistēju un rīkojos, es runāju, es klausos". Kas ir tas, kas domā, rīkojas, klausās? "Es". "Es" izjūtas pamatā nav ne domu, ne gribas, ne emociju, ne izjūtu, ne sajūtu. Ar kādām īpašībām ir jābūt apveltītam šim mūsu esamības centram? Ar aktivitāti... Tā ir tīri vīrišķa sākotne, absolūtais jan. Tas nav atkarīgs ne no kādiem spēkiem, bet, gluži pretēji, pats rada iespēju šiem spēkiem darboties - tas ir pašesošs. Tomēr ne pilnībā - tam noteikti ir kāds avots, kas nav redzams un atrodas "aiz skatuves"; šis avots neatrodas ne cilvēkā, ne viņa apkārtējā vidē. Tomēr, ja reiz šis centrs ir pašesošs, tātad tas arī pats rada, nevis uzņem, - tas ir pilnīgi patstāvīgs un ārējo spēku ietekmē nemainās. Tātad ar šo centru, ar Sauli, ir saistītas tās cilvēka iezīmes, kas nemainās audzināšanas, izglītības, pārdzīvojumu u. tml. ietekmē. Tas attīstās pēc saviem iekšējiem likumiem - pēc sēklas likuma. No zemē iekļuvušas ābola sēkliņas var izaugt tikai ābele - no tās nekad neizaugs ananass. Tāpat nav iespējams mainīt cilvēka psihisko tipu - arī tam ir savi attīstības likumi. Cilvēks var atteikties no savas rīcības, no savas gribas, bet viņš nevar atteikties no sava temperamenta, no savas individualitātes. "Es" ir individualitāte; ja tā mainās, cilvēks sairst. Tātad Saule nosaka cilvēka temperamentu un ir viņa eksistences centrs. Filozofi to dēvē par eksistenciālo centru. Tas nosaka cilvēka iekšējo pozīciju attiecībā pret ārējo pasauli un pašam pret sevi. Atšķirībā no ikdienišķās uztveres tā ir cilvēka intuitīva izjūta par savu vietu pasaulē. Tātad ar Sauli ir saistīts viss, ko cilvēks dara patstāvīgi. Tā ir viņa savdabības pamats. Tāpēc jebkura darbība, ko cilvēks patstāvīgi īsteno no savas Saules jeb sava centra, ir visneatkarīgākais spēks viņā - tā ir Gars. Tikai Garam var būt gribas brīvība. Visu reliģiju pamatpostulāts ir cilvēka gribas brīvība. Un brīva griba var būt tikai Garam, jo tas nav atkarīgs no ārējiem spēkiem. Tam, kas ir atkarīgs no vides, no laika un apkārtējiem, brīvas gribas nevar būt. Toties Gars ir pirmavots, un viss pārējais cilvēkā ir atkarīgs no tā. Tāpēc, ja runājam par gribas brīvību, tas attiecas uz Sauli, uz solāro sākumu cilvēkā. Saule ir arī apziņas avots. Dzīvības, dzīvības enerģijas, dzīvības spēka un aktivitātes avots.