Mēs visi esam dzirdējuši par asinskārajiem pirātiem un viņu nežēlīgajiem sodiem. Tomēr šādi vai līdzīgi sodi bija raksturīgi visiem tā laika kuģiem gan kara, gan arī tirdzniecības flotēs.
Uz pirātu kuģiem tolaik valdīja vislielākā demokrātija, jo kapteini varēja atcelt vienkārši balsojot. Laupījums tika dalīts vienlīdzīgi, pēc katra vīra nopelniem. Pirātu kapteiņiem vajadzēja būt ļoti piesardzīgiem, piespriežot sodus. Lūk, visplašāk izmantotie pirātu sodi:
Nopēršana. Visbiežāk piespriestais sods. Šo soda mēru piemēroja tad, ja nebija paredzēts izpildīt nāvessodu. Interesanti, ka pirātu kapteiņi lielākoties bija maigāki salīdzinājumā ar tirdzniecības vai karakuģu kapteiņiem piespriestā soda ziņā - tika strikti ievērots tā saucamais "Mozus likums", kas paredzēja, ka neviens nedrīkst saņemt vairāk kā 39 pātagas cirtienus. Tiesa gan, arī ar to bija vairāk nekā pietiekami, lai nogalinātu cilvēku - viss bija atkarīgs no tā, kas veica pēršanu. Visbiežāk tomēr piesprieda mazāk kā 39 cirtienus un "Mozus likumu" piemēroja tikai visnopietnākajiem noziegumiem, par kuriem tomēr vēl nesodīja ar nāvi. Pēršanai parasti izmantoja tā saucamo "kaķa asti", kuru katrai pēršanai individuāli bija spiests pagatavot pats peramais, atvijot tauvas galu. Pirāti, paši to nezinot, ievēroja higiēnu - nevienu nepēra ar vienu un to pašu pātagu vairāk kā vienu reizi.
Pārmešana pār bortu. Visparastākais nāvessoda veids. Uz nāvi nolemto visbiežāk vienkārši sagrāba un iemeta jūrā. Tāds šīs metodes paveids, kā staigāšana pa dēli (lai gan bieži redzēts filmās) bija diezgan rets. Iemesls tam bija vienkārši pārāk lielā ķēpāšanās. To reāli piemēroja tikai sadistiskākie kapteiņi Dienvidķīnas jūrās. Bieži vien nāvei nolemtie pat nepaguva noslīkt, jo viņus apēda haizivis, kas bieži sekoja kuģiem.
Pamešana uz vientuļas salas. Iespējams, visnežēlīgākais pirātu soda veids. Šis soda veids tika piemērots tikai visļaunākajiem pārkāpējiem - slepkavām, zagļiem, izvarotājiem un arī sliktiem kapteiņiem. Parasti vīru atstāja uz salas ar drēbēm mugurā, pudeli ūdens vai ruma, pistoli, dažām lodēm un nedaudz šaujampulvera. Aizmirstiet satriecošās "Bagātību salas" vai "Robinsona Kruzo" paradīzes salas ainas. Pirāti savējos atstāja uz sīkām, neapdzīvotām saliņām, uz kurām nekas neauga un bieži vien tās bija tikai smilšu sēres nekurienes vidū. Izredzes uz ilgstošu izdzīvošanu bija niecīgas bada un slāpju dēļ. Būtībā pamestajiem lika izdarīt pašnāvību, kas tolaik skaitījās šausmīga nāve, jo jūrnieki bija ļoti māņticīgi un ticēja, ka par pašnāvības izdarīšanu degs elles ugunīs mūžīgi mūžos. Pat ja pamesto izglāba, tā vēl nebija nekāda garantija, jo kapteiņi uzreiz saprata, ka atraduši pirātu un visbiežāk vienkārši nodeva viņu varas iestādēm krastā.
Vilkšana zem ķīļa. Šo soda veidu pirāti piekopa salīdzinoši reti, tas vairāk bija aizgūts no tā laika holandiešu un arī britu flotēm. Lai gan tas nekad nav eksistējis kā oficiāls soda mērs, karakuģu un tirdzniecības kuģu kapteiņi bija kā dievi un varēja piespriest tādus sodus, kā paši vēlējās. Vilkšana zem ķīļa notika tā, ka sodāmajam pie rokām un kājām piesēja divas virves un vienu virves galu izlaida zem kuģa un uzvilka uz klāja otrā pusē. Tad nelaimīgo izvilka zem kuģa no viena sāna līdz otram. Vilcēji varēja vilkt vai nu lēni - tad sodāmais visbiežāk noslīka, vai arī ātri - tad sodāmais sagriezās uz gliemežvākiem, kas auga uz kuģa un bija žiletes asumā. Bieži vien pēc ātras vilkšanas cilvēks nomira no liela asins zuduma vai vēlākas infekcijas. Pat ja nelaimīgais pārcieta šo sodu - vēl nekas nebija beidzies. Kapteinis varēja pasludināt, ka vilcēji sodu ir izpildījuši nepareizi un visu priekšnesumu vajadzēja atkārtot.
Spīdzināšana. Spīdzināšana, atšķirība no citiem soda veidiem, pirāti nepiesprieda savējiem. To parasti izmantoja, lai izspiestu informāciju, atriebes vai arī vienkārši sporta pēc. Ierasta prakse bija savākt visus dzīvos kopā, nejauši izvēlēties vienu un to nežēlīgi noslepkavot. Slepkavošanu solīja pārtraukt, ja tiktu sniegta informācija. Ļoti ierasta prakse bija arī nogalināt vienu cilvēku no sagūstītā kuģa par katru nogalināto pirātu uzbrukuma laikā. Plāni klājās katoļticīgajiem spāņiem un it īpaši - katoļticīgajiem spāņu mūkiem un priesteriem, ja viņi nonāca protestantu pirātu nagos. Daudzi pirātu kapteiņi tomēr izvēlējās nekad nespīdzināt savus gūstekņus, lai sagūstīšanas gadījumā rastos iespēja izbēgt no karātavām. Citi rīkojās pretēji - nežēlīgi noslaktēja visu sagūstīto komandu, jo dead men tells no tales (miroņi nepļāpā).
man drauga vectēvs stāstija, kad padomju laikā dienēja uz zemūdens, tur viss bij vnk visi par vienu, vai arī paŗi bortam, atskaitē vnk ierakstija "smilo s borta" un basta, ja kāds baigo ērkli tēloja, tad viņu vnk noskaloja no borta. un miers mājās, ja padomā pareizi ir, jo uz kuģa komandai jābūt vienotai.
domaju ka vienu otru no sim sodiem vajadzetu sodien atveidot tiri normaliem panemieniem 
Tā arī nesapratu, kurš bija visbiežāk izmantojamais sods? Daudzas reizes pieminēji "visbiežāk"
