Mēs esam pieraduši ar uzticību attiekties pret to, ko stāsta un dara gudrie cilvēki laboratorijas halātos – tā sauktos zinātniekus. Bet kas notiks, ja kāds no viņiem nolems savas zināšanas un zinātni kopumā augstāk par visu pārējo un iebāzīs savu ziņkārīgo degunu tur, kur nevajag, neuzmanības dēļ radot notikumu ķēdi, kas radīs iespējams ne tikai pasaules, bet visuma mēroga katastrofu? Es savācu 5 pašus bīstamākos eksperimentus, kas spēj radīt Apokalipsi burtiski pāris dienu laikā.
Pasaules gals? 5 zinātniski eksperimenti.30
Lielā sprādziena atjaunošana
Lielais sprādziens nedod zinātniekiem mieru. Kā tad tā – viņi ir palaiduši garām notikumu, kas lika pamatus visai esamībai tikai tāpēc, ka cilvēcei nebija lemts sākt evolucionēt par 13 miljardiem gadu agrāk!
Zinātnieku viedoklis: vajag radīt Lielo sprādzienu no jauna. Viņi garantē, ka spēs inscenēt šo sprādzienu spēcīgi saduroties tikai pāris protoniem. Precīzāk, jau var, un veiksmīgi mākslīgos apstākļos rada miljons šādu sadursmju, kas ir par 999 999 reizēm vairāk, nekā bija ieplānojis mūsu Visuma radītājs.
Kas var notikt ne tā, kā vajag?
Iedomājieties apokaliptisku kodolkara holokaustu, pareiziniet to 120 miljardus reizes, pēc tam vēl reizi ar skaitli, kas ir tuvs bezgalīgai. Rezultātā mēs iegūsim apmēram 1/8 (vienu astoto daļu) no Lielā sprādziena spēka. Neskatoties uz to, zinātnieki ir pārliecināti, ka spēs noturēt šo Spēku (to tiešām var nosaukt ar lielo burtu) slēgtā telpā.
Iepazīstieties – Lielais hadronu kolaiders, pats lielākais elementārdaļiņu paātrinātājs, ko radījusi cilvēce. Tā palaišana notika 2008. gada septembrī. Tieši šeit pa 26 kilometrus garu apli labākie cilvēces prāti dzenā elementārdaļiņas, liek tām sadurties un skatās, kas no tā sanāk.
Lielākā problēma ir tajā, ka pat labākie no labākajiem zinātniekiem precīzi nevar pateikt, kas notiks šo eksperimentu rezultātā. Iespējams, ka par galveno atklājumu pateicoties LHK būs tas, ka ar tā palīdzību mūsu planētu var pārvērst par kosmosa putekļiem.
Riska līmenis: 3
Kvantu Zenona efekts
Gadiem ilgi zinātnieki ķemmēja kosmosu meklējot dīvainu hipotētisku antigravitācijas lietu, ko viņi sauc par „tumšo enerģiju”. Viņi šajā jomā ir kaut ko pat sasnieguši... iespējams, šie sasniegumi ir mūsu nelaimīgo dvēseļu vērti.
Kvantu fizika salīdzinājumā ar klasisko izskatās tāpāt kā Deivida Linča filma salīdzinājumā ar ierastajiem grāvējiem. Kvantu fizikā ir kaudze daļiņu, kas kādu brīdi eksistē, pēc tam vairs neeksistē, vai arī eksistē divās vietās vienlaicīgi. Ja stipri vienkāršot, tad kvantu līmenī – mazākā kā atomu līmenī, visi mūsu pasaules uzskatī pārvēršas kaut kādā cirkā.
Bet pats dīvainākais šajā visā ir kvanru Zenona efekts – teorija, kas apliecina, ka tikai vērojot daļiņas mēs tās jau mainām (vai arī – mainām līmeni, kādā tās sabrūk). Kā tieši? To neviens nezina.
Kas var notikt ne tā, kā vajag?
Cienījams zinātnieks, profesors Lorenss Krauzs (Lawrence M. Krauss) izvirzīja teoriju par to, ka izmaiņas, ko rada vienkārša tumšās enerģijas novērošana, var provocēt to, ka šī enerģija sāks pazust, kā rezultātā var kopā ar sevi iesūkt visu Visumu. Pārējie zinātnieku, visdrīzāk vēloties pārbaudīt šo pieņēmumu, tumšo enerģiju sākuši vērot ar divkāršu ietiepību.
Cik mums ir palicis?
Profesors Krauzs uzskata, ka efekta rezultāts nav aiz kalniem, ņemot vērā to, ka 90-to gadu beigās, kad zinātniekiem izdevās „noķert” tumšo enerģiju, viņi vēroja supernovu sprādzienu sēriju – tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka tikai vērojot Visumu, mēs varam likt tam parsprāgt līdzīgi kā ziepju burbulim. Vai arī nepārsprāgt. Kad runa iet par kvantu fiziku, tad, kā jau vienmēr, neviens neko nevar pateikt precīzi.
Riska līmenis: 3
Protams, ka kaut kas tāds nevar notikt, kaut gan par to runā viens no pasaules slavenākajiem fiziķiem, kurš ir publicējis kaudzi rakstu un grāmatu par šo tēmu. Pie tam, viena no tām sauca „Fizika „Zvaigžņu ceļā””.
Dīvainā matērija
Kā jau jūs droši vien sapratāt – zinātnes pasaulē ir daudz dažādas neizskaidrojamas lietas. Tas notiek tāpēc, ka lielākā daļa fundamentālo teoriju par mūsu realitāti ir pamatotas vairāk ar matemātiskie aprēķiniem, nevis ar novērojumiem – tieši tāpēc daudzas lietas eksistē tikai teorētiski – mēs nekad tās nevarēsim ieraudzīt. Viens zinātnieks pat pieņēma, pat ja mēs ieraudzītu kaut ko no tā ar savām acīm, tad mēs visdrīzāk visu atlikušo dzīvi pavadītu īdot bez apstājas. Labi, tas nebija zinātnieks, bet Hovards Filips Loukrafts – kāda gan tur atšķirība?
Jebkurā gadījumā dīvainā matērija ir viena no tādām lietām. Tā ir hipotētiska viela, kas sastāv no kvarkiem – daļiņām, kas tiek uzskatītas par realitātes „būvmateriālu”. Vai atceraties mītisko caru Midasu, kuram bija spēja par zeltu pārvērst visu, kam viņš pieskarās? Dīvainā matērija dara to pašu.
Kas var notikt ne tā, kā vajag?
Eksistē divas hipotēzes par dīvaino matēriju. Pirmajā tiek minēts, ka šī „lieta” vienkārši pazudīs pāris sekundes pēc tam, kad tā parādīsies. Otrā liecina, ka tā stabilizēsies un sāks pārveidot dīvainajā matērijā katru atomu, ar ko nokļūs kontaktā.
Ir pieņēmumi, ka kaut kur Visuma nostūros ir veselas zvaigznes, kas sastāv no dīvainās matērijas tikai tāpēc, ka mikroskopiska doza šīs vielas nokļuva kontaktā ar zvaizgnes vielu.
Un tagad kaut vai teorētiski iedomājieties, ko varēs izdarīt dīvainā matērija, ja tā parādīsies uz Zemes. Un – teorētiski! – tā izrādīsies pietiekoši stabila, lai veidotu reakciju ar normālo matēriju. Tad... atkal teorētiski... mēs nomirsim ļoti nepatīkamā nāvē.
Cik mums ir palicis?
Par laimi mums, dīvainā matērija var radīties tikai augsta līmeņa enerģijas elementārdaļiņu sadursmu rezultātā, tā kā nekādu draudu mums nav. Kaut gan pagaidies, mums taču ir...
Lielais hadronu kolaiders! Jo tad, kad zinātnieki būvēja LHK, tie cerēja atklāt daudz ko jaunu, stumjot atomus vienu pret otru milzīgā pazemes tunelī, un tieši dīvainā matērija ir šajā sarakstā.
Riska līmenis: 5
Uz jautājumu par dīvaino matēriju zinātnieki parasti atbild, ka „ ja kaut kas varētu notikt, tas jau būtu noticis”.
Ceļojumi laikā
Eksistē simtiem stāstu par ceļošanu laikā, un gandrīz katrā ir vieta katastrofālām sekām tieši šīs ceļošanas nepareizu notikumu attīstībā. Kaut gan lielākā daļa fiziķu ir pārliecināti, ka ceļošana laikā ir neiespējama – viņi saka, ka Visuma eksistēšana to pierāda. Jā, padomājiet paši – ja reiz nākotnē tiešām izgudros ceļošanu laikā, tad kāpēc neviens no šiem izgudrotājiem nav parādījies mūsu laikā? Gan jau ka mēs pamanītu milzīgu lidojošu tvaikoni, ne?
Tiesa, ir pietiekoši daudz veidu, kā „pasaules radītājs” var mūs sodīt par neuzmanīšanos un eksperimentējot kaut vai ar to pašu LHK. Paši vienkāršākie iespaidi šajā sakarā: pasaule kā minimums uzsprāgs vai tiks iesūkta kādā matērijā. Maksimums – vispār pazudīs bez pēdām.
Es piedāvāju apskatīt vairāk humānu scenāriju. Tālā nākotnē, kad zvaigznes izdegs, bet planētas noies no savām orbītām, cilvēces pēcteči būs uz izmiršanas robežas, un, ja viņiem būs pieeja laika mašīnai, tad viņi visdrīzāk teiks: „Kāda velna pēc?!”, un ceļos atpakaļ laikā, lai atgrieztos uz komfortablāku vēstures punktu.
Bēgļu skaits no nākotnes tagadnē tik ļoti pieaugs, jo ņemot vērā, ka laiks atkal un atkal nonāks tuvāk „Visa Galam”, cilvēki atkal un atkal pārvietosies uz mūsu tagadni un tā līdz bezgalīgai. Jā, tā vien liekas – kāds sakars te Lielajam hadronu kolaideram?...
Cik mums ir palicis?
Atkal viņš? Jā, atkal. Ducim veidu likt galu Visumam ar LHK palīdzību pievienojam klāt arī ceļošanu laikā. Kaut arī pagaidām neviens no zinātniekiem nopietni neuztver iespēju pārvietoties laikā, jāņem vērā, ka penicilīnu arī atklāja nejauši.
Viens no pieņēmumiem ir tāds, ka ar LHK palīdzību veicamie augstās enerģijas elementārdaļiņu sadursmes var radīt melnos caurumus Visumā, ar ko nākošās paaudzes iemācīsies manipulēt ar mērķi ceļot laikā.
Riska līmenis: 7
Jūs laikam padomājāt: „Ja mums tagad būtu laika mašīna, un ja mēs uzzinātu, ka šī mašīna spēj iznīcināt Visumu, tad tik vien kā atgriezties pagātnē un iznīcināt šo ierīci! Vienkārši!”. Tādā gadījumā, ja jūs iznīcināsiet laika mašīnu pagātnē, tad no kurienes jūs ņemsiet laika mašīnu nākotnē, jo tādā gadījumā... Nē, pagaidiet. Laikam labāk neturpināt.
Nanotehnoloģijas
Mūsdienu tehnoloģijas grozās apkārt ap to, lai radītu vēl sarežģītākas ierīces vēl mazākos izmēros. Tāpēc nanotehnoloģijas, kas ļauj radīt robotus molekulu izmērā ir tieši tas, kas vajadzīgs.
Kāds no tā labums? Iedomājieties, ka miljoni mikroskopisku mašīnu pa cilvēka slimajām vēnām dodas uzbrukt ļaundabīgajam audzējam vai medīt AIDS vīrusus ar nanolāzeriem. Vai arī mazi droīdi, kas attīra mūsu upes no piesārņojuma. Kaut vai mūsu acīm neredzami roboti-celtnieki, kas ir spējīgi novietot molekulu pēc molekulas izveidojot ēku.
Bet ir ne tikai fantastiskas perspektīvas – ir arī problēmas. Piemēram – kā jūs grasāties būvēt tādu daudzumu mikroskopisku mašīnu? Atbilde vienkārša – vajag tās iemācīt radīt sev līdzīgas mašīnas no apkārtējā vidē pieejamajiem materiāliem.
Kas var notikt ne tā, kā vajag?
Problēma ar nanobotiem ir tāda, ka tie var kļūt par tiem pašiem terminatoriem, tikai molekulu līmenī, stundu laikā pilnībā iznīcinot organisko dzīvi. Kims Ēriks Drekslers, viens no nanotehnoloģijas koncepcijas tēviem-radītājiem piedāvā pāris Nanoiznīcības dienas scenārijiem. Piemēram – pašreplicējušies roboti aprīs visu uz planētas pieejamo vielu, pie viena arī pašu Zemi. Tas, kas paliks pēc tam, var iedomāties kā pelēku nanobotu masu, kas dreifē atvērtā kosmosā.
Cik mums ir palicis?
Zinātnieki priecīgi ziņo, ka mēs savā rīcībā neredzamo un iznīcinošo robotu masu iegūsim tuvāko 20 gadu laikā. Dotajā brīdi viņi strādā pie „radītāja”, t.s. „nanobotu karalienes”, kas spēs radīt triljonus tikpat sīku mašīnu un kontrolēt tās.
Riska līmenis: 10.
No perspektīvas tikt pārstrādātiem caur nanorobotu masu mūs vispār var izglābt tikai viens: Lielais hadronu kolaiders, kas mūs nogalinās ātrāk.