Nežēlīgs dzīvesstāsts par Otu Bengu, Āfrikas pigmeju, kurš lielu daļu savas dzīves pavadīja kā zooloģiskā dārza eksponāts pērtiķu krātiņā.
Ota Benga - cilvēks krātiņā14
419
8
Lai arī verdzība 20. gadsimta sākumā tika aizliegta, visā pasaulē vēl joprojām turpinājās ņirgāšanās par melnās rases cilvēkiem, neuzskatot tos par pilnvērtīgiem cilvēkiem (patiesībā, arī tagad tas notiek). Viens no šādiem nežēlīgiem stāstiem ir par Āfrikas pigmeju Otu Bengu, kurš 1906. gadā kļuva par vienu no Bronksas zooloģiskā dārza eksponātiem, dzīvojot primātu krātiņā.
Otas Bengas dzīve bija nelaimīga jau no pirmās dienas. Viņš bija Mbuti cilts pārstāvis, kurš dzīvoja teritorijā, toreiz sauktu par Beļģijas Kongo. Tad pēkšņi Beļģijas karaļa Leopolda spēki uzbruka ciltij, nogalinot zēna ģimeni un pārējos cilts cilvēkus. Cilvēku dzīvību cena bija Leopolda vara pār gumijkokiem, kuri atradās cilts teritorijā. Benga izdzīvoja, jo slaktiņa laikā bija devies medībās. Tomēr arī viņš ilgi nepalika brīvībā. Viņu sagūstīja vergu tirgotāji un vēlāk pārdeva kādam Samuelam Verneram par audekla rulli un mārciņu sāls.
Reklāma
Turpmāk Verners ar zēnu izrīkojās kā ar bezdvēseles priekšmetu. Viņš izstādīja Otu dažādās izstādēs ar virsrakstu “Īsts kanibāls no Āfrikas”. Protams, zēns nebija ne tuvu šādam raksturojumam, bet Verners nolēma radīt papildu publicitāti, jo zēnam saskaņā ar cilts tradīcijām bija uzasināti zobi. Tūkstošiem cilvēku ik dienu nāca apskatīt šo “necilvēku” kā lielu brīnumu. Šoreiz gan Benga vēl tika izstādīts ciešamos apstākļos, bet pēc kāda laika viņam pat pavērās iespēja doties mājās uz Kongo, kur viņš apprecējās. Bet arī ar to viņa nelaimes nebeidzās. Drīz vien viņa sieva mira no čūskas kodiena un Benga atkal palika viens. Saprotot, ka Āfrikā viņu vairs nekas nesaista, viņš piekrita doties ar Verneru atpakaļ uz ASV. Viņš gan vēl nenojauta, ka turpmāk viņu vairs negaida tik laba uzņemšana.
Arī pats Verners nebija pārāk bagāts, tāpēc viņš daudz nešķiroja piedāvājumus, kur un kā zēnu izrādīt cilvēkiem. Vispirms Benga tika ievietots Vēstures muzeja telpā kopā ar āfrikāņu cilšu lellēm. Dienu pēc dienas viņš pavadīja stikla būrī. Ar laiku viņam radās vēlme doties prom, bet kā izrādījās vēlāk, šāda iespēja viņam vairs netika dota.
Tālāk sākās viņa ļaunākais un pēdējais murgs. Verners viņu pārdeva Bronksas zooloģiskajam dārzam, kura īpašnieki neatrada viņam citu vietu kā pērtiķu krātiņā kopā ar gorillām un šimpanzēm, lika šaut ar savu loku un skraidīt pa krātiņu, visādos veidos ar savu rīcību attēojot cilvēkiem trūkstošo posmu starp cilvēku un primātu.
Reklāma
Ar laiku zēns sāka ienīst cilvēkus, kad ik dienas apskatīt viņu ieradās ap 40 tūkstošiem cilvēku, kuri pret viņu izrīkojās nievājoši, kā pret dzīvnieku. Ieraudzījuši zēnu, cilvēki vēlējās viņu apsmiet, ņirgāties, bakstīt ar dažādiem priekšmetiem, redzēt kā viņš uzvedās. Benga sāka ciest ne tikai garīgi, bet arī fiziski.
Par laimi zooloģiskā dārza atbildīgie to pamanīja un kļuva nedaudz pielaidīgāki. Diemžēl arī viņi pieļāva kļūdu, ļaujot Otam iet ārā no krātiņa un vienkārši staigāt pa zooloģiskā dārza teritoriju. Tādējādi cilvēkiem kļuva vēl vieglāk fiziski zēnu iespaidot. Vēlāk sāka pienākt sūdzības, ka “Āfrikas mežonēns” cilvēkiem sāk atbildēt ar sitieniem. Acīmredzot tas zooloģiskā dārza vadību neapmierināja un viņš tika izmests uz ielas. Tur viņu atrada kāds garīdznieks Džeimss Gordons, kurš nogādāja Bengu bāreņu namā. Ar laiku zēna asie zobi tika notrulināti, viņš tika apģērbts normālās drēbēs un pat sāka apgūt angļu valodu, tomēr sapņojot atgriezties mājās.
Viņš turpināja cerēt vairāk nekā 10 gadus, bet par nelaimi Bengam sākās karš un kļuva skaidrs, ka viņa sapnis par atgriešanos mājās ir beidzies. Viņš kļuva arvien nomāktāks ar dzīvi, jo visu mūžu viņu bija vajājušas sapīgās bērnības atmiņas. Līdz beidzot 1916. gada 20. martā viņš izveidoja rituāla ugunskuru, atkal uzasināja zobus un paņēmis šauteni, izdarīja pašnāvību. Šķiet viņš ticēja, ka pēc nāves atgriezīsies mājās.
Tev patiks šie raksti
Un atkal manuprāt izbojāja visu rakstu tavs gif's.. 
