Napoleons Bonaparts-Francijas lepnums un posts2

Lai valsts saimniecība spētu pārvarēt krīzi, tika īstenota naudas reforma un nodibināta Francijas banka, noteiktas aizsargmuitas, būvēti ceļi, sakārtota kreditēšanas sistēma, taču visi šie pasākumi nerealizēja saimniekošanas pilnīgu brīvību, jo valsts to neļāva.

Napoleons I Bonaparts, kā jau savas valsts robežu pagarināšanas gribošs un apņēmīgs imperators, loloja plānu par visas Eiropas apvienošanu viena valdnieka, t.i. savā, pakļautībā, kā arī Francijas kundzības nodibināšanu pasaules jūrās. Plāna otras daļas īstenošanai ceļā stāvēja Lielbritānija, turklāt- veiksmīgi! Lielbritānija, pilnīgi iznīcinot franču floti, nodrošināja savu kundzību uz jūras.

Napoleona Bonaparta nedienas sākās, kad Krievija 1810. gadā izstājās no Lielbritānijas kontinentālās blokādes, jo tieši šī iemesla dēļ Napoleons I sapulcināja milzīgu armiju- lielāko, kāda jebkad vēsturē bija pieredzēta, un devās karagājienā pret Krieviju (1812. gada 25. jūnijā Napoleona apjomīgais karaspēks bez kara pieteikuma pārgāja Krievijas robežu). Ņemot vērā to, ka Krievijai nekādi neizdevās sapulcināt ne tuvu tik iespaidīgu armiju, kādu bija sapulcinājis Napoleons I, varēja domāt, ka Napoleons I triumfēs, bet liktenis nebija lēmis tam piepildīties. Cars Aleksandrs I neattaisnoja Napoleona I cerības un nekādi nepiekrita miera līgumam. Karš novājināja franču armiju, trūka apģērba un apbruņojuma, bet karam beigas nebija redzamas. 18. oktobrī uzbruka krievu armija un franču armija bija spiesta atkāpties.

Neveiksmes Krievijā bija smags trieciens Napoleona I Bonaparta varai Eiropā. Pakāpeniski pret Franciju veidojās koalīcija, kurā nozīmīgākās bija Lielbritānija, Krievija, Prūsija un Austrija. 1813. gada oktobrī kaujā pie Leipcigas pret Napoleona I karaspēku piedalījās aptuveni pusmiljons dažādu Eiropas tautu pārstāvju. 1814. gada marta beigās Napoleonu I piespieda atteikties no troņa un Francijā tika atjaunota Burbonu dinastija. Tāds nu bija Napoleona I laiks Francijā. Vienu brīdi viņa varā bija vai visa Eiropa un jau otrā- tikai Elbas sala Vidusjūrā. Ko lai saka? Tāda nu ir tā dzīve; cenšoties ko kaismīgi sasniegt, jārēķinās ar to, ka var pazaudēt visu.

Augstāk stāvošās personas ienīda Napoleonu I par to, ka tā vietā, lai tikai sakārtotu revolūcijas radīto haosu, viņš kļuva arī par Francijas valdnieku. Arī ārzemēs tās aprindas, kurām nācās ciest no Napoleona darbības, ienīda viņu. Tā Napoleons I Bonaparts, lai cik labi bija viņa nodomi un cik diženi viņa darbi, guva arvien vairāk ienaidnieku.

Pēc Napoleona I nāves likās, ka visa pasaule ir nozvērējusies aizmirst viņa vārdu, bet tāpat kā nakts nekad nav spējusi uzvarēt dienu, tā arī pat visi varenie Napoleona I ienaidnieki nav varējuši un vēl arī šodien nevar likt tautām aizmirst to pozitīvo, uzbūvējošo un haosu kārtojošo darbu, ko Napoleons bija paveicis sava samērā īsā mūža nedaudzajos gados.

Pret varu jāizturas kā pret uguni: ne pārāk tuvu, lai neapdedzinātos, ne pārāk tālu, lai nenosaltu.