Nacistu Noslēpumi! Apkopojums! 1. daļa.36

Kā izrādās, pirmais disku projekts, kas izstrādāts Vācijā 1922. gadā, nebija lidmašīnas, bet gan starpdimensiju lidošanas ierīce diska formā - Jenseitsfulgmaschine (JFM) - Tūles un Vril biedrību būvēta, izmantojot slepenu bagāto biedru finansējumu. Starpdimensiju "lidmašīna" tika testēta divus gadus, pirms steidzīgi demontēta un pārvesta uz Augsburgu, kur to novietoja Messerschmitt lidmašīnu rūpnīcā. Ir ļoti apšaubāms, ka lidmašīna jebkad  būtu pacēlusies gaisā, taču Tūle un Vril ieguva vērtīgu informāciju un pieredzi par spēku un elektromagnētisko lauku un tā īpašībām.

Attēlā: JFM

Gadus vēlāk, kad raķešzinātne ieguva diezgan plašu interesi, jaunais austriešu inženieris Hermans Nordungs bija pirmais, kurš publicēja grāmatu, kurā ierosināja būvēt uz Saules enerģiju darbināmu kosmosa staciju ar radio vadāmu sistēmu.  Ierīci nosauca par Wohnrad. Diemžēl, Nordungs nomira tajā pašā gadā, kad tika publicēta grāmata - 1929. Ja viņš būtu dzīvojis ilgāk, viņš noteikti kļūtu par partneriem abiem vadošajiem raķešzinātnes un disku pionieriem - Obertam un fon Braunam. Viņš noteikti būtu palīdzējis Vācijai uzsākt pasaulē pirmā laikapstākļu satelīta vai kāda dīvaina kara ieroča būvi, piemēram, uz mašīnas uzmontēta Saules lēcu ieroci. Šāds ierocis tika izgudrots, lai saulainās dienās apžilbinātu Sabiedroto bumbvedēju pilotus, izmantojot 4 ļoti atstarojošus spoguļus uz rotējošas pamatnes. Tā mērķis bija padarīt aklus Sabiedroto pilotus, kamēr vācu lidmašīnas tiem uzbruktu. Hitlers bija iecerējis futbola laukuma lieluma lēcu būvi, taču tika uzbūvēts tikai prototips ar 4 spoguļu ierīci uz mašīnas. To sagūstīja amerikāņu vienības 1945. gadā. 

Attēlā: Vācu projekts orbītā esošam Lēcu ierocim.

Šāda veida ierocis uz zemes būtu praktiski bezjēdzīgs, lai gan varētu debesīs aizdedzināt lidmašīnu. Nordunga kosmosa stacijas plānus varēja apvienot ar šo milzu atstarojoši spoguli, iegūstot milzīgu bruņotu cietoksni kosmosā jeb Saules ieroci . Hitlers pauda interesi par šo ideju līdz pat pēdējam kara gadam, kad viņam joprojām bija sapnis par bruņotu kosmosa staciju, kuru fon Brauna vadītie zinātnieki palaistu no Pēnemindes pētniecības centriem orbītā 4000 jūdžu augstumā. 

Attēlā: Pēnemindes apkārtne mūsdienās.

Raķešzinātnes sasniegumi bija gaidāmi tikai nākotnē, un gan Tūle, gan Vril maz ņēma vērā Vācu Raķešu Asociācijas ieteikumus. Abas okultās biedrības raķetēs saskatīja tikai izniekotu laiku un resursus, tāpēc tās ar lielu entuziasmu un ticību sāka izstrādāt savus disku projektus. Neatkarīgi no Tūles un Vril, sapnis par lidojumu kosmosā bija vēl kādam vācu disku dizainerim, par kuru līdz pat šai dienai ir zināms ļoti maz. Viņa vārds bija Dr. Francs Filips. Viņš ierosināja vairākas raķešu un disku sērijas, kas darbotos ar  Sonnenstrahl Triebwerke jeb Saules staru dzinējiem, kas būtībā bija gaismu izmantojošas elektrostacijas - ļoti radioaktīvas, projektētas gadu pirms Otrā Pasaules kara.

Attēlā: Vril diska iekšienē attēlots TūlesTriebwerke jeb dzinējs.

Dr. Filips sāka ierosināt idejas par šiem kuģiem zem nosaukuma "Frali". Frali I sāka veidoties 1938. gada septembrī. Tas līdzinājās mūsdienīgam dirižablim, taču ar masīviem, apaļiem saules paneļiem, kas atrodas abos kuģa sānos, un diviem astes spārniem kuģa beigās. Vēlviens Frali projekts, Frali VI bija cilindriskas formas kuģis ar savādu daudzslāņainu priekšas konusu un plakaniem saules paneļiem visapkārt korpusam, un vienu kvadrāta formas astes spārnu aizmugurē. 

Filipa izgudrotais Greif (Grifs) bija liels diska lidaparāts, ko darbina četras kuģa galā uzstādītas A-tipa raķetes, arī klātas ar saules paneļiem. Un tad sekoja Filipa iespaidīgākais projekts - Sonnenflieger - milzīgs šķīvītis, ar stikla kupolu un saules paneļiem, kuri atradās diska malās un trīs slāņos diska apakšā, kurus apakšā noturēja 3 lielas "kājas". Dr. Filips nekad nepatentēja savus izgudrojumus, taču uzrakstīja grāmatu  “German Spaceflight Since 1934: A Very Troublesome Book”. Tajā viņš apgalvoja, ka ir izveidojis saules raķeti un palaidis to uz Mēnesi 30. gados, taču nav atrasti nekādi pierādījumi, kas šādu apgalvojumu apstiprinātu. 

Dr. Filips bija Ādolfa Hitlera biedrs Pirmajā Pasaules karā un Otrā Pasaules kara laikā bija atbildīgs par vairākiem slepeniem izpētes projektiem, ieskaitot bieži apspriesto "Death Ray". Tas faktiski bija pirmais mēģinājums radīt mikroviļņu ieroci, kurš tika veikts pētniecības iestādē Berlīnē.  Kara beigās Dr. Filipu sagūstīja krievi un nodarbināja viņu kā starpnieku ar citiem vācu zinātniekiem, pateicoties viņa labajām valodas zināšanām, ieskaitot krievu valodu. Filips vēlāk apgalvoja, ka turējis svarīgus vācu zinātniekus tālāk no Padomju Savienības ieroču programmām Aukstā kara laikā, taču atzīst, ka dalījies savās zināšanās par Nāves staru tehnoloģiju.

Ādolfs Hitlers (Tūles biedrs, kopā ar Gēringu (Otrais cilvēks partijā, Lufftwaffe virspavēlnieks), Himleru (SS reihsfīrers), Bormanu (augsta ranga nacists, Hitlera privātsekretārs) un Hesu (Hiltera vietnieks partijā, 41. gadā aizlidoja uz Skotiju, lai vestu miera sarunas) un daudziem citiem augsta ranga nacistiem) 1933. gadā kļuva par Vācijas kancleru un aizsāka 11 gadus ilgu okultās metafizikas uzplaukumu Tūles-Vril vadībā. Abas biedrības ieguva stabilu valsts atbalstu disku izpētes programmām, sākot jau ar RFZ Rundflugzeug sērijas diskiem, kuros izmantoja Vinfrīda Otto Šūmaņa, Minhenes Tehniskās univesitātes profesora, levitatoru tehnoloģiju. Viņš piedalījās arī noslēpumainās JFM  izstrādē 1922.-1924. gadā.

Attēlā: Melnās Saules ordeņa 12 zibeņu karogs. Vairāk par šo ordeni vēlāk un citās daļās.

1937. gadā tika radīti pirmie RFZ diski un izstrādāti RFZ I-III modeļi, kamēr Vril nenopirka zemi ap Arado Brandenburgas lidmašīnu rūpnīcu. Pirmajos RFZ diskos tika izmantoti agrīnie Šūmaņa leviatori, taču bieži ar katastrofāliem rezultātiem. Pats pirmais disks, RFZ-1,  pacēlās tikai 60 metru augstumā pirms sāka zaudēt kontroli. Lotārs Vaics, testa pilots Arado Brandenburgas lidlaukā, ātri katapultējās no RFZ-1 diska, kuram bija dubults korpuss un Ar-196 lidmašīnas kontroles iekārtas un lidmašīnas aste. RFZ-2 tika uzbūvēts tajā pašā gadā un jau guva ievērojamākus panākumus. Tas bija ļoti minimāli bruņots disks ar diviem vieglajiem MG ložmetējiem un tas tika izmantots izlūkošanā virs Britu salām un Atlantijas okeāna dienvidos.  RFZ 3, 4 un 6 bija prototipi, kuri kļuva lielāki un spēcīgāki ar katru nākamo modeli. Tos būvēja no 1937. līdz 1942. gadam. Visbeidzot RFZ-5 1939. gadā tika pārdēvēts par Haunebu  un RFZ-7 1941. gadā kļuva par Vril-1 Jager (Mednieks). 

Attēlā: Viens no RFZ sērijas diskiem.