...un citi mazās tautas neparastie veikumi.
Lai cik neticami tas būtu, čukči, kurus pazīstam kā anekdošu varoņus, ar saviem piedzīvojumiem varētu lepoties ne mazāk kā vikingi!-viņiem bija tīraīs sikums noslaucīt kājas biedējošā krievu lāča kažokā Bet šobrīd Ukrainas karā labi var redzēt , kā Putina piekritēji gānās par tiem, kurus sakaut diez ko nevedas. Un laikam nav nekāds brīnums, ka sakautajiem krieviem pat pēc vairāk kā 100 gadiem dabūšana mizā no mazās ziemeļu tautiņas nedod mieru
Īpaši tāpēc, ka čukču mitoloģijā par pasaules radīšanu krievi ir paredzēti tējas, tabakas, cukura, sāls un dzelzs ražošanai un tā visa piegādāšanai čukčiem. Un pēdējie bija stipri pārsteigti, kad krieviem sāka parādīties kaut kādas jocīgas ambīcijas un idejas par to, ka čukčiem būtu viņiem jāmaksā nodevas.
Pretēji krievu bagātajai anekdošu folklorai čukči bija prasmīgi un enerģiski karotāji, visas Arktikas piekrastes bieds, tur notika vistālākās militārās sadursmes ziemeļos. Čukči ir visai skarba tauta ar ārrrrrkārtīgi bagātu militāro vēsturi, orģināliem karadarbības paņēmieniem un aizraujošiem kauju eposiem. Esi dzirdējis par commandos? Kaut ko tādu arī pirmie izgudroja čukčas- kamēr visa pasaule rīkoja tesiņus lielos baros, čukčas bija pirmšķirīgi diversanti un lieliski darbojās gan pa vienam, gan nelielās grupās.
Iespējams, vēl šodien viņi spētu nomētāt ar sniega pikām kādu tanku divīziju.
Vēl tad, kad viņi nebija saskārušies ar krieviem, viņi bija paspējuši vietējos, daudz miermīlīgākos kaimiņus, iedzīt tādā izmisumā, ka korjaki, itelmeņi un jukagiri labprāt pieņēma Krievijas impērijas pavalstniecību un piedalījās krievu karagājienos pret čukčiem.
50 korjaku kareivju vienība parasti neriskēja izrādīt pretestību 20 čukču kareivjiem. Bet uz lielākām militārajām operācijām pret kaimiņiem savācās pat 200-300 čukču kareivju, pret kuriem kaimiņiem nebija izredžu. Ja pretī, bungām rībot, nāca čukču karaspēks (bungas bija pārvilktas ar cilvēka ādu) , pretinieks bez komentāriem tina makšķeri. Galvassāpes viņi sagādāja pat Aļaskas eskimosiem- pārvietodamies vieglās laiviņās- kajakos- čukči nekaunīgi aplaupīja piekrastes ciemus. Savos sirojumos viņi devās līdz pat Kanādai. .
Kad eskimosi pirmo reizi ieraudzīja Amerikā ievestos nēģerus, viņi krita panikā un sauca nabaga melnos par ļaunajiem gariem tornassuokiem. Pagāja labs laiciņš, kamēr viņi pārliecinājās, ka nēģeri neēd bērnus, nelido pa gaisu un nenobur apkārtējos. Toties, kad kaut kur Amerikas piekrastē nēģerietes pirmo reizi ieraudzīja čukču sirotāji, viņi nolēma, ka tāds brīnums ir jāpaķer līdz un jadomā, ko ar to tālāk darīt. Ja nu tās ir kaut kādas dēmonietes- kas viss tikai saimniecība nevar noderēt! Atpakaļceļā temperamentīgie čukči pārliecinājās, ka eksotiskā kara trofeja tomēr ir sievietes. Arī nēģerietes bija tīri apmierinātas ar spēcīgajiem čukču puišiem. Atgriežoties mājās, priekšstats par melnajām sievietēm jau bija izveidojies- . atšķirībā no citu tautu gūsteknēm, kuras tika iejūgtas netīrajos darbos, nēģerietes kļuva par kaut ko līdzīgu kurtizānēm. Paviesojušās pie vienas apmetnes vīriešiem, viņas tika sūtītas tālāk uz nākošo.
Kad Krievijas ierēdņi- nodevu ievācēji- vairākas reizes bija dabūjuši mukt no jaunatklātās tautas- čukčiem- Krievijas senāts izlēma nosūtīt uz Anadiras fortu 400 kareivju Toboļskas dragūnu pulka kapteiņa Dmitriju Pavļucka vadībā. Pavļucka galvenais paliekošais veikums ir ieiešana čukču folklorā- viņš ir vietējās folkloras galvenais ļaunais tēls. Iebrukuma mērķus čukči īsti nesaprata, bet loģika teica, ka nelietīgam iebrucējam pienakas kārtīgi sadot mizā. Maskavai bija idejas, ka jauno teritoriju iedzīvotāji jāpieradina lēni un pieklājīgi un viss jārisina pārrunu ceļā, tomēr abas puses ieroču lietošanas mākslu pārvaldīja labāk kā visādas tur diplomātiskas piruetes. Ar mainīgiem rezultātiem notika trīs lielas kaujas, un pēdējā no tām- 1747. gada martā- krita pats Pauluckis un tika ieņemts un izlaupīts pa tīro Anadiras forts. . Lai cik dīvaini nebūtu, kašķīgie un nežēlīgie krievi iekaroja čukču cieņu. Čukči pret visiem pārējiem savu apkārtni apdzīvojošajiem ļautiņiem izturējās kā pret zemākiem radījumiem- bet krievi čukču folklorā ir vienīgie (protams, bez pašiem čukčiem!) kuri tiek saukti par cilvēkiem. .
Maskava ārdījās dusmās, idejas par dumpinieku teritorijas iztīrīšanu un dumpinieku sadalīšanu pa citiem Krievijas apgabaliem radās tieši čukču kara laika. Bet čukči arī negulēja uz lauriem- tika pieņemts lēmums pāriet uz partizānu karu.
Divdesmit gadus vilkās partizāņu karš, un tika iekaroti gan čukču , gan arī krievu forti. Redzot, ka krieviem regulāri tiek sadots pa mizu, korjaki un jukagiri reizēm pat pasūtīja bekot dižo Krievzemi un pārgāja čukču pusē.
Beigās krievi palika rāmāki, un kādā no Maskavas atnākušā rīkojumā tika pavēlēts visiem Lejaskolimas krievu iedzīvotājiem, piedraudot ar kara tiesu, nekaitināt čukčus.
Lai cik tas dīvaini nebūtu, mieru čukču zemē atnesa mākslinieks un polārpētnieks no Kurzemes- Frīdrihs Plensners, kuru 1763. gadā nozīmēja par Anadiras komendantu. Iepazinies ar apstākļiem, viņš piedāvāja čukču apkarošanas pasākumu beigt. Visa jezga izmaksāja precīzi 50 reizes vairāk, nekā tika ieņemts nodokļos. Nepatikšanas ar čukčiem nav kļuvušas mazākas, bet gan lielākas- viņi turpina mizot visus pēc kārtas. Arī Krievijas senāts atzina, ka pasākums ir dārgs un bezjēdzīgs, un Anadiras forts tika nojaukts. Faktiski tika atzīta Krievijas sakāve, čukči cepa ziemeļbriežu gaļu Anadirā un patrieca kaimiņu ciltis līdz pat Kolimai.
