Jaunā Norvēģijas zinātnes un tehnoloģijas universitātes pētījumā apliecināts – ja vēlies, lai labi padodas matemātika, ir jāpraktizē dažādu tipu uzdevumi. Kas cilvēkus padara par prasmīgiem matemātiķiem? Mīlestība pret cipariem un noteikti – arī vēlme vingrināties.
Matemātikā nevaram paļauties tikai uz savu šķietami dabas doto talantu. Tas varētu šķist pašsaprotami, tomēr patiesībā ir krasā kontrastā ar vispārpieņemto viedokli, ka, ja esi prasmīgs matemātiķis, tad to esi vienkārši mantojis.
Profesors Hermundurs Sigmundsons (Hermundur Sigmundsson) ir viens no trim pētniekiem, kas bija iesaistīti projektā. Pētnieki testēja 70 norvēģu piektklasnieku, kuru vecums vidēji bija 10,5 gadi, matemātikas zināšanas. Izrādījās, ka ir svarīgi praktizēt visu tipu matemātikas uzdevumus, lai būtu prasmīgs tajos visos, kā arī to, ka šīs spējas nav iedzimtas.
“Mēs atklājām apstiprinājumu hipotēzei par to, ka aizvien labāk padodas tas, ko praktizējam,” stāsta Sigmundsons.
Testos tika pielietoti deviņi matemātikas uzdevumi, sākot no vienkāršās saskaitīšanas un atņemšanas, gan rakstiski gan mutiski, līdz pat mutiskai reizināšanai un kalendāra/ pulksteņa izprašanai.
“Pētījumā atklāta minimāla saistība dažādu matemātikas uzdevumu izpratni un veiksmīga risinājuma rašanu, piemēram, nav saistības starp spēju atrisināt vienkāršu “23+67” vienādojumu un atrisināt teksta uzdevumu.”
Šis piemērs varētu radīt izbrīnu. Varbūt pamata matemātikas izpratne audzēknim nesagādā problēmas, bet tā izlasīšana varētu sagādāt gan – proti, līdz pat 20 procentiem norvēģu zēnu lasīšana sagādā grūtības. Šis atklājums beigu beigās varētu palīdzēt mainīt veidu, kā matemātika tiek mācīta.
Fakts, ka cilvēkam padodas tieši tā lieta, ko viņš visvairāk praktizē, ir saistīts ar to, ka kaut kā darīšana aktivizē noteiktus neirālos savienojumus.
Tātad futbola spēlētājs, kas var iesist vārtus no 22 metru attāluma, ir prasmīgs tieši šajā lietā. Tai pašā laikā, viņam var nepiemist prasme nolasīt spēles stratēģiju.
nu vienam pielec ātrāk citam lēnāk, arī atmiņa ir svarīga tākā negribētos īsti piekrist ka tur ar gēniem nav nekāda sakara.
Ja godīgi, tad varētu pastrīdēties ar šiem norvēģu zinātniekiem. Klasē visiem māca vienu un to pašu, bet citi vienkārši saprot, citi nesaprot. Diskutabls jautājums.
Kāreiz no ģenētikas ir atkarīgs, vai cilvēks spēs ieraudzīt sakarības vai arī brauks visam pa virsu. Audzināšana un atmiņas trenēšana arī palīdz, taču ja šādu spēju nav vispār, tad nu neko.
