Iepriekšējo daļu vari izlasīt http://spoki.tvnet.lv/vesture/Lietuvas-latviesi/690170
Cilvēku atmiņa ir tāda, ka tie labprāt atceras patīkamo un visai nelabprāt – nepatīkamo un apkaunojošo. Vēsturnieki arī ir tikai cilvēki. Pārlasot ko raksta latvieši, krievi, lietuvieši par vienu un to pašu jautājumu, bieži var saskatīt nesakritības. Ja jau tā ir ar vēstures speciālistiem, ko varam teikt mēs nespeciālisti, izņemot tos gadījumus, kad esam faktu aculiecinieki. Arī manā dzīvē daudz kas piedzīvots un visu laiku nākas nožēlot, ka redzētais nav kaut īsi piefiksēts rakstiski. Visiem jaunajiem silti ieteiktu savas dzīves galvenos faktus pierakstīt.
Vēsturnieki gan melo, gan kļūdās, tāpat kā pārējie. Neaizmirsīsim, ka arī vēsturnieki palīdz valdniekiem pārrakstīt vēsturi.
Pēc tā, ko šodien var izlasīt dažādos avotos, vēsturnieki uzskata, ka ar 1795.gadu visa tagadējā Latvijas un Lietuvas teritorija bija iekļauta Krievijas Impērijas sastāvā.
Krievijas impērija bija Eirāzijas lielvalsts no 1721. līdz 1917. gadam. Impērijas nosaukumu oficiāli pasludināja Pēteris I pēc uzvarētā Lielajā Ziemeļu kara, kurš pieņēma imperatora titulu un par jaunās impērijas galvaspilsētu pasludināja 1712. gadā dibināto Sanktpēterburgu
Neliela papildinformācija, lai pasmaidītu.
Pēteris Pirmais ((1682-1721). Svarīgākos valsts dokumentus parakstīja kā:
"Mēs, Pēteris Aleksejevičs, no Dieva žēlastības visgaišākais un valdnieciskākais dižais valdnieks, visas Liel-, Maz- un Baltkrievijas cars un lielkņazs, Maskavas, Kijevas, Vladimiras, Novgorodas patvaldnieks, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Sibīrijas cars, Pleskavas valdnieks un Smoļenskas, Tveras, Jugras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. valstu lielkņazs, Novagorodas lejaszemes, Čerņigovas, Rjazaņas, Polockas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Udoras, Obdorskas, Kondijas un lielkņazs, visas ziemeļu zemes valdnieks, Ivērijas zemes, Kartvelas un Gruzijas caru, un Kabardijas zemes, Čerkasu un Kalnu kņazu pavēlnieks un kungs un daudzu citu austrumu un rietumu un ziemeļu valstu un zemju mantots valdnieks un īpašnieks."
Impērijas laikā par Likumu uzskatīja imperatora (Pētera I) gribu. Citas iestādes nevarēja izdot likumus. Bieži vien Pētera I rīkojumi (ukazi) bija mutiski (pat dzērumā izteikti), kurus padzirdējuši, ierēdņi centīgi centās izpildīt. Katrīna II akceptēja šo paražu, ja ukazs tiek tālāk nodots galma zināšanai caur konkrētu amatpersonu. Šī iemesla dēļ arī daudzi ukazi nenonāca līdz guberņām. Cara rīkojumus, kuri attiecās uz Iekškrievijas guberņām, piemēram, Latgali Vitebskas guberņā, uz Kurzemi un Vidzemi neattiecināja. Tikai Pēteris III šo principu atcēla, paziņojot, ka valdnieks izsaka savu ukazu senātam un tas likumus pieraksta un nosūta izpildīšanai
19. gs. otrajā pusē Krievijas valdībā pārsvaru guva slavofilu virziens, kas iestājās pret sveštautiešu ietekmi cara galmā. Krievijā apmēram 60% gubernatoru, 50% ģenerāļu, 13% senatoru bija ārzemnieciskas izcelsmes.
Slavofili bija sabiedriski politisks virziens Krievijas politikā, kas vērsās pret sveštautisko Krievijā. Slavofilu ietekmē mainījās valdības attieksme pret vācbaltiešiem Baltijas guberņās. Baltijā sākās rusifikācija (pārkrievošana). Notika pilsētu un lauiku pašvaldību iestāžu reformēšana. Par lietvedības valodu kļuva Krievu valoda. Iekškrievijas likumus sāka attiecināt arī uz Baltijas guberņām. Līdz ar administratīvo reformu likvidēja ne tikai vācbaltu iestādes, bet ierobežoja arī latviešu nacionālo kustību. Rusifikācijas procesā palielinājās pareizticīgās baznīcas privilēģijas. Pārkrievošana notika arī izglītības iestādēs. Mācības notika krievu valodā, izņēmums bija pamatskolas pirmās klases. Valsts iestādes pārgāja uz krievu valodu. Latgali rusifikācija skāra visvairāk. Tur skolās pilnībā tika aizliegta latviešu valoda.
