Dzīve Mao Dzeduna pārvaldītajā Ķīnā bija dīvaina un grūta. Mao politiskās idejas beidzās ar 45-75 miljoniem savu iedzīvotāju nāvēm. Viņa laikā, Ķīna kļuva nedaudz dīvaina un šajā rakstā par lielākajām dīvainībām Mao valdīšanas laikā.
Lielākās dīvainības, kas notika Ķīnā, kad tajā valdīja Mao22
1014
2
Mao sūtīja cilvēkiem mango, un tie kļuva traki. 1968.gadā, Pakistānas ārlietu ministrs uzdāvināja Mao dāvanu: iepirkumu ratiņus pilnus ar mango. Priekš ministra tā bija vienkārša pateicības izpausme par laipno uzņemšanu. Bet Ķīnā, tas izraisīja pilnīgu ārprātu. Dažus mango Mao pasniedza savas propagandas komandas cilvēkiem un viņu reakcija bija tāda itkā Mao būtu no debesīm nocēlis eņģeļus un ielicis tos tieši viņu rokās. Tautas avīzē bija raksts par to kā "asaras sariesās viņu acīs" par prieku, ko tiem sagādāja mango dabūšana, un kā tie esot dziedājuši un dejojuši. Kāda auduma fabrika esot ievietojusi mango svētnīcā un kad tās darbinieki ieradās darbā, tiem bija jāpaklanās mango priekšā. Kad mango sapuva, tas tika aizvietots ar izbāzeni un turēts svētnīcā, lai neviens darbinieks nesāktu savu darba dienu nepaklanoties mango priekšā.
Kādam vīrietim tika izpildīts nāvessods, jo viņš mango salīdzināja ar saldu kartupeli. Vairums ķīniešu nekad iepriekš savā dzīvē nebija redzējuši mango. Katram, kuram bija tas gods turēt šo sulīgo tropu augli savā īpašumā, tas bija notikums, kas mainīja visu dzīvi. Gandrīz katram. Kādam zobārstam bija tā iespēja redzēt mango dzīvē un kautkā viņš nebija par to sajūsmā. Viņš mango nosauca par kautko līdzīgu saldam kartupelim, tas sadusmoja visu nāciju. Zobārsts tika arestēts par "kontrrevolucionāru runu". Viņš tika nosūtīts uz cietumu, un neilgi pēc tam, pakārts par pastrādāto noziegumu. Pēc tam neviens vairs nekad neuzdrīkstējās teikt kautko sliktu par mango.
Pastmarku kolekcionēšana bija noziegums. Mao centās izbeigt jebkāda veida buržuāzijas pazīmes savā valstī. Dažreiz, tas nozīmēja pielikt punktu korumpētiem uzņēmumiem vai bagātiem zemes īpašniekiem. Citās reizēs, tas nozīmēja bērnu pastmarku kolekciju iznīcināšanu. Mao nepatika pastmarkas. Viņš uzlūkoja to kolekcionēšanu kā buržuāzisku brīvā laika kavēkli un, kad sākās Kultūras revolūcija, aizliedza saviem cilvēkiem savā īpašumā turēt jebkāda veida pastmarkas. Aizliegums ilga līdz pat Mao nāvei, un tikai pēc tam Ķīnieši varēja publiski palielīties ar savām no aploksnēm noplēstajām pastmarkām. Ironiski, bet Mao aizlieguma rezultātā, tagad pastmarkas no Ķīnas kultūras revolūcijas ir vienas no pieprasītākajām un dārgākajām pasaulē.
Skolnieki tika iedrošināti piekaut savus skolotājus. Ķīnas Komunistu partija iedrošināja savus cilvēkus "iztīrīt vecās sabiedrības ļaunos ieradumus" un likvidēt savu priekšteču vecās idejas. Lai gan nav pierādījumu, ka viņi jebkad būtu atklāti teikuši, ka tas nozīmē "piekaut savu skolotāju līdz nāvei", cilvēki to tieši tā uztvēra. 1966.gadā, skolnieki no vismaz 90 dažādām skolām visā Ķīnā izvilka savus skolotājus uz ielas un sita tos tik ilgi, kamēr tie apsolīja mainīt savus korumpētos uzskatus. Dažos gadījumos, skolnieki izlēja tinti uz skolotāju drēbēm un lika tiem turēt plāksni uz, kuras bija viņu nosvītrotie vārdi. Tad skolnieki šos skolotājus sita ar nūjām un aizdedzināja viņus. Daudzos gadījumos tas beidzās lētāli. Beigās, 18 skolotājus nogalināja viņu pašu skolnieki un vēl daudzi izdarīja pašnāvību, piedzīvotā pazemojuma dēļ. Tikmēr, Mao sēdēja rokas klēpī salicis un lika policijai neiejaukties tajā ko skolnieki darīja.
Tika uzsākta Lielā Ķīnas mūra nojaukšana, jo bija nepieciešami būvmateriāli. Septiņdesmitajos, Ķīnas valdība apjauta, ka tiem nav vajadzības izdot kaudzi naudas par būvmateriālu ražošanu priekš māju celtniecības. Galu galā, pasaules lielākā celtne atradās viņu pašu teritorijā. Ar vēlvienu iespēju iznīcināt kautko senu, valdība iedrošināja savus cilvēkus nojaukt Lielo Ķīnas mūri, lai iegūtu ķieģeļus. Ciematinieki, kuri dzīvoja mūra tuvumā nojauca daļu no tā un iegūtos ķieģeļus nesa uz savām mājām. Pat valdība nojauca lielas mūra daļas un iegūtos materiālus izmantoja dambja celtniecībai. Lielais Ķīnas mūris tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un tas tika aizsargāts. Līdz pat šai dienai, vairāku māju sienās Ķīnā atrodas ķieģeļi no šī unikālā arhitektūra pieminekļa.
Tīģeri tika pasludināti pat cilvēku ienaidniekiem un gandrīz iznīcināti. 1959.gadā, Mao bija noriebušies tīģeri. Pēc tam, kad tīģeri bija saplosījuši vairākus ķīniešu fermerus, Mao paziņoja, ka tīģeri, vilki un leopardi ir "cilvēku ienaidnieki" un tos jāiznīcina. Komunistu partija rīkoja vairākas kampaņas ar mērķi iedrošināt cilvēkus meklēt un nogalināt šos plēsīgos dzīvniekus. Tikai dažu gadu laikā, ķīnieši bija noslepkavojuši gandrīz 75 procentus Dienvidāzijas tīģeru populācijas un nostādīja šos dzīvniekus uz izmiršanas sliekšņa.
Sarkanie aizsargi gribēja, lai cilvēki brauktu pie sarkanās luksofora gaismas. Sarkanie aizsargi nepārtraukti meklēja ko tādu kas būtu kontrrevolucionārs. 1966.gada septembrī, daži no tiem pamanīja ko nepieņemamu - cilvēki apstādināja savas mašīnas, kad tie luksoforā ieraudzīja sarkano gaismu. Ņemot vērā, ka sarkanā bija partijas krāsa, grupa izlēma, ka apstāšanās pie sarkanās un braukšana pie zaļās gaismas "traucē revolūcijas progresam", un rīkoja protesta gājienus, lai pieliktu tam punktu. Vīri paziņoja, ka piespiedīs cilvēkus braukt pie sarkanās gaismas. Par laimi, Sarkanos aizsargus apturēja Ķīnas premjers Džou Eņlai, pirms tie savus plānus realizēja dzīvē. Premjers Džou sēdās pie viena galda ar grupas vīriem un pārliecināja tos, ka apstāšanās pie sarkanās gaismas simbolizē to kā partija "garantē visu revolucionāro aktivitāšu drošību".
Cilvēki tika arestēti, ja tiem piederēja kaklasaites. Saskaņā ar rakstnieku Liangu Hengu, Mao valdīšanas laikā varēja iekulties nepatikšanās tikai tāpēc, ka biji labi saģērbies. Lianga tēvs gandrīz tika nosūtīts uz cietumu, jo viņa īpašumā tika atrasta kaklasaite. Sarkano Aizsargu pārstāvji esot ielauzušies Lianga mājā un pārmeklējot viņa lietas atraduši kaklasaiti. Viņi esot pacēluši kaklasaiti un teikuši, ka tā ir kapitālistiska. Lianga tēvs esot nosaukts par "smirdīgo intelektuāli", un tad viņa drēbes un grāmatas tika sadedzinātas. Lianga tēvs izbēga no cietumsoda, piekrītot, ka viņa lietu sadedzināšana ir "revolucionāra darbība" un tādēļ tajā nebija nekas slikts.
Cilvēki ēda cits citu, lai pierādītu savu uzticību partijai. Mao Ķīnā, kanibālisms bija liela problēma. Saskaņā ar dažiem ziņojumiem, daži no skolniekiem, kuri nogalināja savus skolotājus ēda to līķus, tādējādi nosvinot savu triumfu pār kontrrevolucionāriem. Valdības pārraudzībā esoša kafejnīca nodevēju galvas izstādīja uz gaļas āķīšiem un pasniedza to miesu pusdienās. Vis trakākie notikumi risinājās Guangši provincē. Sešdesmito gadu beigās tur, vismaz 137 cilvēki tika nogalināti un pēc tam apēsti. Šie līķi tika dalīti ar citiem, kas liecina, ka kanibālismā piedalījās tūkstoši. Protams, nav šaubu, ka bads bija viens no iemesliem kādēļ tas notika, bet ne vienmēr. Kanibālisms bija veids kā paši uzticīgākie partijas atbalstītāji izrādīja savu uzticību partijai. Ja jau tu biji gatavs apēst Ķīnas ienaidniekus, neviens tev nevarēs pārmest, ka neesi uzticīgs savai partijai un neatbalsti viņu idejas.
Mao centās uzdāvināt amerikāņiem 10 miljonus sieviešu. 1973.gadā, Mao sēdās pie viena galda ar Henriju Kisindžeru, lai vienotos par tirdzniecības līgumu. Sākumā, Kisindžers centās uzturēt sarunu par nopietniem tematiem, bet Mao prāts nodarbojās ar citām lietām. Mao teica Kisindžeram, ka Ķīna ir "ļoti nabadzība valsts" un neko daudz nevar piedāvāt tirdzniecības līgumā, tikai sievietes. Viņš piedāvāja nosūtīt 10 miljonus ķīniešu sievietes uz ASV, sakot, ka tās tikai radot problēmas. Mao ilgi un dikti sūdzējās par to kā sievietes izpostot viņa valsti, un viens no viņa partijas biedriem brīdināja viņu, lai piedomā ko runā. Mirstošais Mao bija vecs un noguris. Viņš vairs īpaši nepiedomāja pie tā ko saka.
