Šis ir Amerikas pilsoņu kara trakākais reids, kurš pēc savas būtības bija tīrākā improvizācija. Tā vadonis Endrjūss ar saviem vīriem pamanījās uzrīkot milzu grautiņu, un, lai gan savu mērķi nesasniedza, viņu paveiktais ir kļuvis par leģendu.
Lielā lokomotīvju pakaļdzīšanās13
342
0
1862. gadā Šatanūgas pilsēta Tenesī štatā bija konfederātu cietoksnis. Ziemeļnieku ģenerālmajoram Ormsbijam Mičelam tas bija iekārojams mērķis. Taču šī pilsēta bija nocietināta, un visu laiku saņēma palīdzību pa dzelzceļu no tālāk uz dienvidiem esošās Atlantas. Tā kā pilsētu ieskāva kalni, to būtu grūti ielenkt, un ģenerālim nebija tik daudz vīru. Bet, ja varētu pārtraukt piegādes no Atlantas, tad pilsēta būtu daudz vieglāk ieņemama. Tāpēc tad, kad kāds jocīgs civilists, vārdā Džeimss Dž. Endrjūss, pienāca pie ģenerāļa un nāca klajā ar plānu nolaupīt lokomotīvi Atlantā, doties ar to uz Šatanūgu un pa ceļam sēt pilnīgu iznīcību visas līnijas garumā, ģenerāļa attieksme bija apmēram " jā, droši uz priekšu!"
1862. gada 12. aprīlī Endrjūss kopā ar 24 citiem brīvprātīgiem un mazliet ķertiem pašnāvniekiem no ziemeļnieku armijas iekāpa vilcienā no Atlantas uz Šatanūgu. Ziemeļnieki iepriekš bija slepeni mazās grupiņās šķērsojuši dienvidu-ziemeļu štatu robežu un sapulcējušies īsi pirms lielā brīža. Kad vilciens pieturēja kadā mazā stacijā uz brokastu laiku, Endrjūss sāka rīkoties: viņš ar saviem puišiem ieņēma lokomotīvi Ģenerālis, atkabināja visus pasažieru vagonus un atslēdza stāvbremzes. Tas viss nekaunīgā kārtā notika veselam baram dienvidnieku kareivju tieši zem deguna, taču nevienam neradās ne mazākās aizdomas. Vilciena īstajai apkalpei, sēžot pie brokastu galda, gandrīz acis izsprāga no pieres, kad vilciens sāka kustēties un aizbrauca bez viņiem.
Endrjūss ar saviem vīriem neprātīgā ātrumā ar 30 km/h (1862. gads!) traucās uz priekšu, pa ceļam pārcērtot telegrāfa vadus. Atcerieties, ka nekas tolaik nevarēja apsteigt vilcienu. Tāpēc viņi varēja visu laiku būt priekšā ziņām par sevi. Vēl trakāk - viņi pieturējās pie vilciena saraksta. Lejup pa sliedēm dienvidnieki neko pat nenojauta, jo viss taču notika kā parasti - paredzētajā laikā tālumā parādījās lokomotīve, cilvēki sāka pulcēties stacijā, tika iznesti pasta maisi .... un tad pēkšņi nogurušu pasažieru vietā no vilciena izleca Endrjūsa demolatoru vienība, kas nekavējoties visus izdzenāja, pielaida stacijai uguni, pēc iespējas sabojāja sliedes un tad sarakstā paredzētajā laikā devās tālāk.
Tikmēr piekāstās vilciena apkalpes konduktors Fullers kopā ar vēl diviem citiem vīriem uzsāka pakaļdzīšanos ar Terminatora cienīgu neatlaidību. Vispirms viņi pāris jūdzes dzinās pakaļ ar kājām. Pēc tam nākošajā stacijā viņi dabūja rokas drezīnu. Vēl kādā citā stacijā viņi sadabūja sagrabējušu lokomotīvi Jonass, ko Endrjūss ar saviem vīriem nebija uzskatījuši pat par izdemolēšanas vērtu. Pēc tam vajātāji atkal palika kājiniekos, jo ziemeļnieki bija sabojājuši sliedes. Pēc tam nākošajā stacijā viņiem palaimējās sadabūt citu lokomatīvi Teksasa, kas brauca pretī. Viņiem nebija nedz laika, nedz vietas, kur to apgriezt, tāpēc viņi sāka dzīties pakaļ atpakaļgaitā.
Ziemeļniekiem arī radās kavēkļi, un tāpēc Fullers viņiem sāka burtiski mīt uz papēžiem ar dažu jūdžu atstarpi. Visbeidzot Endrjūss ar saviem vīriem centās nodedzināt koka tiltu un tā sabojāt gan dzelzceļa līniju, gan arī apturēt vajātājus. Par nelaimi, kravas vagons gan aizdegās, taču tilts palika neskarts, jo tas pēc rīta lietus bija slapjš. Visbeidzot, kopumā pēc vairāk kā 150 kilometru garām sacīkstēm, Ģenerālim tikai 30 kilometru attālumā no Šatanūgas izbeidzās kurināmais. Ziemeļnieki pameta lokomotīvi un izklīda.
Par nelaimi, viņus visus diezgan ātri noķēra. Dienvidnieki bija tik ļoti noskaitušies par jeņķu izlēcienu, ka viņi nekavējoties pakāra astoņus vīrus, ieskaitot arī pašu Endrjūsu. Visi pārējie bija nobijušies, ka arī viņus gaidīs līdzīgs liktenis, un tāpēc ziemeļnieki izplānoja bēgšanu. Pārsteidzošā kārtā, astoņi no viņiem arī izbēga. Viņi bēga pa pāriem, un devās pa atšķirīgiem maršrutiem. Vienam pārim palīdzēja izbēgušie vergi un ziemeļnieku simpatizētāji, un viņi aizpeldēja lejup pa Šatahočē upi līdz pat ziemeļnieku karakuģim USS Somerset, kas uzturēja blokādi. Atlikušos sešus, kurus noķēra, sodīja ar spīdzināšanu, taču atstāja dzīvus un vēlāk atbrīvoja gūstekņu apmaiņas laikā.
Pats Kongress bija tik ļoti iespaidots par šādu drosmi, ka nolēma apbalvot Endrjūsa vīrus ar īpašu pateicības medaļu. Un tā, 1864. gada 25. martā, viņi bija pirmie varoņi ASV vēsturē, kas saņēma Kongresa Goda medaļu (Congress Medal of Honor). Šī medaļa kopš tiem laikiem ir ASV bruņoto spēku augstākais apbalvojums, kuru piešķir tikai nedaudziem par izcilu kalpošanu savai valstij. Taču pats Endrjūss to nesaņēma, jo viņš bija civilists un tāpēc nevarēja tikt apbalvots. Ironiski, vai ne?
Tev patiks šie raksti
