Vai zini, cik kļūdainas ir tavas atmiņas? Cik ilgi veidojas ieradums? Draugu daudzums, ko vari iegūt? Šajā rakstā piedāvāju atbildes uz šiem un citiem tevi interesējošiem jautājumiem, kas, cerams, palīdzēs tev labāk izprast sevi.
Cilvēka psihe ir bijusi un paliks viena no lielākajām mīklām visumā. Kaut arī pētnieki un zinātnieki ir atklājuši daudz interesantus faktus par mūsu psiholoģiskajām īpašībām un iemācījušies paredzēt mūsu uzvedību, daudz un daudz kas vēl paliek noslēpumā.
Jūs pārveidojat savas atmiņas.
Mēs uztveram savas atmiņas kā nelielas „filmas”, ko mēs paši atskaņojam savās galvās, un uzskatām, ka tās saglabājas tik pat labi, kā piemēram – filmas datorā. Tomēr tik gludi tas vis nenotiek.
Katru reizi, kad jūs savās domās atgriežamies pie kāda notikuma no pagātnes, jūs to izmaināt pašiem nezinot, tas notiek tāpēc, ka mums ir miljardu miljardiem nervu šūnu, un nervu signāli katru reizi iet citu ceļu, nervu šūnas tādējādi aktivizējas ar katru reizi citādāk. Taču biežāk to ietekmējam mēs paši ar vēlēšanos aizpildīt tukšumus savās atmiņās. Piemēram, tu neatceries, kas piedalijās pēdējā radinieku salidojumā, uuun balstoties uz faktu, ka tava tante Jana parasti šajos pasākumos piedalās, ar laiku, iespējams, tu viņu arī iekļausi šajā atmiņā.
Jūs nevarat nepievērst uzmanību ēdienam, seksam un briesmām.
Vai esat ievērojuši, ka ļaudis vienmēr apstājas, lai paskatītos uz kādu tikko notikušu nelaimes gadījuma ainu? Taisnību sakot, mēs nevaram nepievērst uzmanību draudošām situācijām. Katram cilvēkam smadzeņu studzenī ir atsevišķa sadaļa, kas atbild par izdzīvošanu un vienmēr uzdod jautājumus: „Vai varu to apēst? Vai ar viņu varu nodarboties ar seksu? Vai tas var mani nogalināt?”
Jūs vienlaicīgi spējat iegaumēt tikai 3-4 elementus.
Pastāv tāds likums kā „7 plus-mīnus 2”, saskaņā ar kuru cilvēks nevar īstermiņa atmiņā saglabāt vairāk kā 5-9 informācijas blokus vienlaicīgi. Lielākā daļa informācijas īstermiņa atmiņā uzglabājas 20-30 sekundes, pēc tam tā tiek ātri aizmirsta, ja mēs to bieži neatkārtojam no jauna. Nesenākie pētījumi rāda, ka mēs spējam saglabāt vēl mazāk informācijas, proti, 3-4 informācijas blokus vienlaikus. Un lai arī kā mēs cenšamies grupēt datus, ko saņemam, mūsu īstermiņa atmiņa vienalga paliek diezgan ierobežota. Piemēram Telefona numurs: 978458456 vieglāk iegaumēsies, ja sagrupēsi to pa 3-4 simboliem – 978... 458... 456, cita lieta, ne?
Mēs slikti uztveram sarkanās un zilās krāsas salikumu.
Lai arī šīs krāsas tiek izmantotas daudzu valstu nacionālajos karogos, sarkana un zila krāsas mūsu redzei ir smagi uztveramas, kad tās atrodas viena otrai blakus.
Tas notiek pateicoties „chromostereopsis” efektam, kas parāda to, kā viena krāsa nospiež otru. Tas rada kairinājumu redzei un acis nogurst. Visspēcīgāk šis efekts izpaužas tieši sarkanās un zilās krāsas salikumā, arī sarkanā un zaļā krāsa ir diezgan „pasmagas” mūsu acīm.
Mēs ļaujamies sapņiem 30% sava laika.
Patīk „lidināties mākoņos”? Saskaņā ar psihologiem mēs visi mīlam pasapņot, vairāk vai mazāk, bet vidēji 30% laika mēs pavadām savos sapņos un ilūzijās. Daži no mums to dara biežāk, bet tas ne vienmēr ir slikti. Pētnieki apgalvo, ka cilvēki, kas mīl pasapņot, kā likums, ir lielāki izgudrotāji un spēj labāk risināt problēmas.
Jūs lietas redzat savādāk, kā tās uztver maņu orgāni.
Saskaņā ar slaveno Kembridžas universitātes pētījumu ”Nav srvāīgi kādā sceībā sakrātoti bturi vrādā. Sravīgi ir lai priamis un pdējēais bruts btūu svaā vtieā”
Pat ja burti vārdā tiek sajaukti, jūs varat izlasīt teikumu un saprast tā nozīmi. Tas notiek tāpēc, ka cilvēka smadzene nelasa katru burtu atsevišķi, bet gan visu vārdu kopumā. Smadzenes pastāvīgi apstrādā informāciju, ko saņem no maņu orgānem un tas, kā jūs uztveriet informāciju (vārdus), kā likums, atšķiras no tā, ko jūs redzat (sajauktie burti).
Ieradumi formējas 66 dienu laikā.
Zinātnieki, kas pēta, cik ilgi šīs vai citas darbības pārvēršas ieradumā, noskaidrojuši, ka vidēji tam nepieciešams 66 dienu garš laika posms.
Jo sarežģītāka uzvedība, ko mēs cenšamies iegūt, jo ilgāks laiks tam nepieciešams. Tie, kas pētījumā vēlējās ieradumu nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, vidēji aizņēma 1.5 reizes vairāk laika, lai šī darbība kļūtu automātiska, nekā tie, kas, piemēram par ieradumu izvēlējās pusdienās ēst augļus.
Ja jūs izlaižat dienu vai divas sava ieraduma veidošanā, tas vēl nav zaudējums, tomēr, pārāk daudz izlaistu dienu var manāmi palēnināt procesu. Tā ka, uz priekšu! :)
Jūs spējat vienai lietai veltīt nepārtrauktu uzmanību ne ilgāk par 10 minūtēm.
Pat ja jūs atrodaties auditorijā, kur tēma priekš jums šķiet interesanta un cilvēks prot to labi pasniegt, tad maksimums uzmanības, ko jūs spējat noturēt ir 7-10 minūtes. Pēc tam jūsu uzmanība novājinās un nepieciešama atslodze, lai varētu tālāk efektīvi apgūt materiālu. Tāpēc nereti mēs sevi pieķeram blenžot uz pulksteni vai ārā pa logu.
Spēja atlikt saņemto baudu rodas agrā bērnībā.
Kabatas nauda par gliemežu burku, šokolāde no krustvecākiem, ir 2 iespējas – skriet uz bodi un notriekt kabatas naudu un norīt visu šokolādi uzreiz. Vai atlikt vēlākam, un apēst šokolādi, kad tiešām gribēsies, vai tērēt naudu, kad būs nepieciešamas košļenes. :) Jūsu spēja atlikt šāda veida fiksos savu vēlmju labumus rodas jau agrā bērnībā. Cilvēki, kas no bērna kājas varējuši tos atlikt uz vēlāku, skolā un darbā gūst lielākus panākumus, un spēj labāk cīnīties ar stresu.
Draugu daudzums ir ierobežots.
Pat ja jūs varat palielīties ar daudztūkstoš draugiem sociālajos tīklos, dzīvē jums droši vien to ir krietni mazāk. Psihologi un antropologi izteikuši „Danbāra skaitli” – maksimālo cilvēku skaitu ar kuriem iespējams nodibināt tuvus kontaktus. Šī vērtība variē no 50-150 cilvēkiem.
Noteikti nebiju vienīgā, kurai, lasot 4.faktu, likās, ka sarkanie laukumiņi "pulsē"... 
"Vai ar viņu varu nodarboties ar seksu?" Mjā, atsevišķos gadijumos tiešām draudoša situācija, pat nelaimes gadijums :D
Ļoti labs raksts. Smadzeņu darbība vispār ir kaut kas fascinējošs. Tomēr tās atrodas pilnīgā tumsā un izolācijā no apkārtējās vides, tomēr, ar nervu šūnu impulsu palīdzību ģenerē visu to, ko uztveram ar savām maņām un vēl aizpilda tukšos laukumus. Citiem vārdiem sakot, elektroni uztver elektronus un veido priekšstatu par realitāti, pia kam tādu, kas šķiet daudz cietāka un nemainīgāka nekā tā ir patiesībā. Es pats šobrīd domāju mazliet pārslēgties no rakstiem par astronomiju uz rakstiem par smadzeņu darbību, psihi, par to kā mēs uztveram vidi nevis par to no kā tā ir būvēta. Patiesībā tie savā starpā ļoti saistīti temati.
"Cilvēka psihe ir bijusi un paliks viena no lielākajām mīklām visumā" - par to gan šaubos ;)
