Pacik vakar rakstīju referātu vēsturē, tad nolēmu, ka varu padalīties par īso Kārļa Ulmaņa vēsturi. Teksts ir tiešām nedaudz, bet šeit ir galvenie punkti tieši par viņa jaunību, jo mēs visi zinām, kas notika vēlāk, ja būs vēlme, es varu vēlāk arī uzrakstīt pilnu rakstu tieši par Kārļa Ulmaņa veikto apvērsumu. Uzreiz varu pieminēt, ka neiedziļinājos viņa valdīšanas posmā, jo, manuprāt, tas vēl joprojām ir samērā strīdīgs vēstures posms.
Kārļa Ulmaņa vēsture
Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis, dzimis 1877. gada 4. septembrī, miris 1942. gadā, bija trešais dēls Ulmaņu ģimenē. Viņš nāca pasaulē un pavadījā bērnību Dobeles apriņķa mājās Pikšās. Mācījās Bērzmuižas pagastskolā, un Jelgavas vidusskolā, vēlāk devies uz Cīrihi iegūt augstāko izglītību, kur viņš pavadīja vien 1902. gadu, pabeidzot vienu akadēmisko kursu, līdz devās atpakaļ uz Latviju. Pēc tam 1903. gadā viņš dodas uz Leipcigu, kur pavada divus gadus studējot lauksaimniecību. Pēc šīm studijām viņš devās apceļot Eiropu, beigās arī nokļūstot Amerikā, Nebraskā.
Pēc savu studiju pabeigšanās Kārlis Ulmanis sāka darboties kā pienotavas īpašnieks Hjūstonā, taču pēc gada šo darbu pārtrauca un devās uz atpakaļ uz Latviju, kur kļuva par agronomu. Pēc atgriešanās Latvijā viņš strādāja dažādus darbus, kas bija saistīti ar lauksaimniecību, tieši administratīvā līmenī.
Taču 1917. gada martā Kārlis Ulmanis piedalījās jauna politiskā spēka izveidē, kas bija „Zemnieku savienība”. Un gadu vēlāk viņš jau bija reāla kandidatūra uz ministru prezidenta amatu jaunizveidotajā Latvijas republikā. Un 1918. gada 18. novembrī viņš arī ieguva šo posteni Latvijas Pagaidu valdībā.
Turpmākajā laikā līdz 1934. gadam viņš veica dažādus amatus Latvijas valdībā un kļuva par vienu no ievērojamākajiem politiķiem Latvijas politiskajā vidē.
1934. gada 15. maijā Kārlis Ulmanis veica Latvijas vēsturē pirmo valsts apvērsumu, visu varu saņemot savās un armijas rokās. Spriežot pēc viņa uzrunas 1939. gada 15. maijā, tad šis plāns eksistēja vismaz jau kopš 1933. gada septembra, taču īstenots tas tika tikai tajā brīdī loģistisku un politisku iemeslu dēļ.
Pēc nākšanas pie varas viņš atlaida saeimu un ministru kabinetu, un ieguva absolūtu varu līdz 1940. gada 21. jūlijam, kad viņš bija spiests atkāpties no šī amata Augusta Kirhenšteina izveidotās LPSR valdības labā.
Vēlāk viņš tika deportēts uz Sibīriju, un citām PSRS soda nometnēm, līdz 1942. gada 20. jūnijā viņš mira Krasnodovskas cietumā.