Vai tu ēstu miruša cilvēka ķermeni, lai izārstētos no gripas? Slims cilvēks reizēm cieš tik ļoti, ka ir gatavs uz jebko, lai izārstētos. Iespējams, ka tas bija viens no iemesliem, kādēļ medicīniskais kanibālisms bija tik populārs Anglijā un citviet Eiropā vairāku gadsimtu garumā.
Kanibālisms tad un tagad Eiropā15
329
1
Medicīniskais kanibālisms, kuru dažkārt sauc arī par jatrisko kanibālismu, ir viena no dīvainākajām agrīno eiropiešu paražām. Ticība šādam uzskatam slēpās mumificēto ķermeņu vai vienkārši mirušo cilvēku ķermeņu daļu lietošanā uzturā, lai izārstētu slimības. Tas atšķīrās no iezemiešu un džungļu cilšu piekoptā kanibālisma. Ja mežoņi parasti veica kanibālistiskus rituālus un cienīja savu upuri, tad eiropieši pirka un pārdeva uz nebēdu cilvēku ķermeņu daļas, kuras varēja pagatavot visdažādākajā veidā.
Medicīniskais kanibālisms ilgu laiku skaitījās tautas medicīna, bet 18. gadsimtā tā kļuva par meinstrīm medicīnas sastāvdaļu. Tas viss pateicoties angļu ārstam Robertam Džeimsam, kurš savā grāmatā Pharmacopoeia Universalis apgalvoja, ka mūmijas miesa spēj izšķīdināt asins recekļus, mazināt klepu, palīdzēt pret menstruālām problēmām un veicināt brūču dzīšanu. Viena no viņa receptēm aicināja sagriezt cilvēka miesu mazos gabaliņos, apziest tos "ar mirrēm un nedaudz alojas" un tad iemērkt spirtā uz pāris dienām. Pēc tam gabaliņus vajadzēja pakārt "ļoti sausā un tumšā vietā", kur nebūtu "nekādu smaku." Izžuvušie miesas gabaliņa bija gandrīz neatšķirami no žāvētas liellopu gaļas vai bekona. Šādas receptes viduslaikos bija ļoti izplatītas.
Kanibālisma industrija kļuva ļoti populāra un kapu izlaupītāji bieži vien devās uz mūmiju paradīzi - Ēģipti, lai eiropiešiem atvestu kārtējo "ārstniecības līdzekli". Tomēr drīz vien ēģiptiešu mūmijas kļuva par deficītu un nācas izlīdzēties ar nesen mirušu cilvēku atliekām. Augstu tika vērtēti spēcīgu un veselīgu vīriešu līķi, jo uzskatīja, ka viņu "spēcīgā" miesa spēs uzvarēt slimo un vājo organismu. Tā saucamie ārsti iemācījās šos "spēcīgos" līķus pārveidot pa savam, mērcējot līķu daļas medū un dažādās zālītēs, kamēr ieguva cilvēka miesas gabalu, kas būtu gana labs medicīniskiem nolūkiem.
Tikmēr Anglijas karalis Čārlzs II pielika ne mazums pūļu, lai viņa laboratorijā tiktu izgatavots tā saucamais "The King's Drops", kuru galvenā sastāvdaļa bija cilvēku galvaskausi. Uz alkohola bāzētā mikstūra bija iecienīta panaceja pret visām iespējamajām slimībām, bet cilvēku galvaskausus karaļa laboratorijai piegādāja slepeni kapu izlaupītāji, kas galvenokārt uzdarbojās Īrijā. Anglijas karaļnams savulaik bija kā apsēsts ar kanibālismu.
Viena no aizraujošākajām viduslaiku izklaidēm, ja tā var teikt, bija galvas nociršana kārtējam noziedziniekam milzīga pūļa priekšā. Pirmajās rindās šajos pasākumos vienmēr stāvēja ar epilepsiju slimie cilvēki, kuri ar baudu uz savas sejas sajuta izšļākušās asins piles - viņi ticēja, ka tās var viņiem palīdzēt izārstēties no epilepsijas. Vēl senie romieši mēdza dzert nogalināto gladiātoru asinis kā zāles pret epilepsiju. Saslimuši cilvēki, cik vien iespējams bieži centās dzert arī menstruāciju asinis, lai ātrāk izārstētos. Ticība asiņu dziedinošajam spēkam bija tik liela, ka pat izmisušais Pāvests Inocents VIII, atrodoties uz nāves gultas, paspēja izdzert trīs nevainīgu zēnu asinis. Visi četri gan tomēr nomira.
Ne mazāka loma piemita arī cilvēku taukiem. Tie, kas cieta no dažādiem izsitumiem vai atvērtām brūcēm, mēdza ieziest bojāto vietu ar cilvēka taukiem un ticēja, ka tas palīdzēs. Taukus pielietoja arī pie reimatisma un artrīta ārstēšanas. Nereti šādā kanibālismā tika iepīta arī reliģija. Un ne jau kaut kāda pagānu padarīšana, bet gan kristietība. Daži mūki pat mēdza gatavot marmelādi no mirušo cilvēku asinīm un attiecināt to uz Kristus asinīm. Ticība mirušu cilvēku miesai tikai auga.
Viss sāka pamazām mainītiem 19. gadsimtā, kad ierastās tradīcijas nomainīja modernās medicīnas atklājumi. Taču šāds medicīniskais kanibālisms šķiet sāk atdzimt no jauna. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir jaundzimušo bērnu placentas ēšana, kura pēdējā laikā kļuvusi populāra. Ir pat pētījumi, kas apgalvo, ka mātes, kas ēdušas sava bērna placentu cieš no mazākas pēcdzemdību depresijas. Dzīvnieku pasaulē placentas ēšana ir ierasta parādība un cilvēku pasaulē šī prakse sāk atdzimt; parādās pat dažādas receptes placentas pagatavošanai, piemēram, šādi makaroni sautētu placentiņu.
Mūsdienās daudz nekas nav mainījies. ja nu vienīgi tas, ka kanibālisms ir ar likumu aizliegts. Bet kopš kura laika likums ir kļuvis par šķērsli kaut ko paveikt?
Tev patiks šie raksti
kad nebūs ko ēst iešu pie kaimiņa
