(2)turpinājums...
No meditācijas vēstures mēs zinām, ka Meditācija ir gan indiešu jogā gan budismā (kā viena no reliģiozās atbrīvošanās sasniegumu pamatlīdzekļiem).
Meditāciju var ieraudzīt arī antīkajā Platona “filozofiskā ekstāzē” – kā nepieciešamo teorētiskās domāšanas priekšnoteikumu.
Meditāciju redzam jezuītu garīgajos vingrinājumos, ebreju Kabalā, musulmaņu- sūfiju mācībā par “ceļu”.
Šodien meditācija dziļi iesakņojās daudzu valstu nacionālajā un reliģiozajā kultūrā, it īpaši Austrumu valstīs.
Rietumos meditācija šodien ir modē. Ir tik daudz dažādu piedāvājumu, ka var apjukt. Arī mediķi piedāvā savas relaksācijas metodes.
Literatūrā ir aprakstītas simtiem dažādu prakšu un metožu. Šāds iegremdēšanās transa stāvoklī elements ir dziļa koncentrēšanās uz monotoni atkārtotām darbībām.
Tāda darbība var būt kā fiziska (piemēram, rituāla dejas Āfrikas ciltīs; vingrinājumi cīņas mākslā; rokukreļļu palpācija; skaļa mantras lasīšana; koncentrēšanās uz elpošanu u.c.), tā arī psiholoģiska, iedomāta (piemēram, koncentrēšanās uz čakru; koncentrēšanās uz “astrālā ķermeņa” pulsāciju u.c.).
Vienkāršoti, visas meditācijas dalās 3 pamattipos:
§ Koncentrācijas meditācija (t.i. meditācija ar patvaļīgas uzmanības koncentrācijas izmantošanu)
§ Vērošanas meditācija (t.i. meditācija ar pasīvu realitātes uztveršanas izmantošanu)
§ Transcendentālā meditācija.
pagarinājums būs
