Vienu šādu rakstu jau manīju, bet tas bija ļoti nepilnīgs un īss.
Viss, ko mēs rakstam, ir rakstzīmju noteikts sakārtojums, vadoties pēc noteiktas sistēmas. Bet, kā radās šīs rakstzīmes?
Vispārīgajā valodniecībā, rakstīto valodu raksturo kā sekundāru jeb ne-īstu valodu, jo tai ir daudz vairāk trūkumu, kā plusu.
To iedala 4 līmeņos:
0. Līmenis - priekšmetiskā rakstība. Pasaulē to pazīst kā cilšu savstarpējo kontaktēšanos - ar ugunskura dūmu palīdzību, bungu rīboņu, lai brīdinātu par iebrucējiem. Āzijā atrasti vampumi jeb uz striķiem savērti gliemežvāki.
Arī Latvijas teritorijā tā ir pastāvējusi burtkoku (īpašum/parādzīmju veidā).
Mūsdienās šāda rakstība var būt saglabājusies mazattīstītās ciltīs.
Ar laika posmu, pirms 15 000 gadiem, tiek datēts pirmais ''sienu gleznojums'' jeb piktogramma, kas ir rakstības sākums jeb 1. līmeņa rakstība.
Atšķirībā no visām citām pakāpēm, piktogrāfiskā rakstība ir sīkākos elementos nedalāma, stilizēti zīmēta situācija, ko var izlasīt ikviens, bez attiecīgām priekšzināšanām.
Latvijas teritorijā piktogrāfiskā rakstība NAV pastāvējusi. Vai nu vismaz atklāta.
Savukārt, mūsdienās piktogrammas ir visās lidostās, uz sab. tualetēm un citur sastopamās norāžu zīmes.
Ap 4.g.t.p.m.ē. datē 2. līmeņa rakstību jeb ideogrāfisko rakstības pakāpi.
Pirmie tās lietotāji ir bijuši tie paši ēģiptieši un slavenie šumeri ar savu ķīļrakstu, kas savu īpašo nosaukumu guvis dēļ materiāla, uz kā rakstīja.
Ideogrammas no piktogrammām atšķiras ar daudz ko.
To sistēma ir mazliet sarežģītāka, proti, viena zīme jeb ideogramma var apzīmēt gan vārdu, gan morfēmu (vārda daļu). Ideogrammas tīri vizuāli ir sarežģītākas un konkretizētākas, nekā piktogrammas.
Ideogrammās rakstīja arī senajā Indijā, Ķīnā, Amerikas un Meksikas teritorijā dzīvojošie acteki un maiji. Arī mūsdienās ideogrāfija ir aktuāla Āzijas zemēs dzīvojošajiem. Protams, vienkāršotākā stadijā.
Latvijas teritorijā šī līmeņa rakstība pastāvējusi kā visas visiem zināmās ''māras zīmes'', ''jumis'' utml, kā arī īpašumzīmju veidā.
Runājot par šumeru rakstu un ēģiptiešu hieroglifiem, tie ir trīspakāpju raksti, jo tie ietver visu trīs līmeņu īpašības!
-------- -------- -------- -------- -------- --------
Nelielai atkāpei -par hieroglifiem.
Hieroglifiskā rakstība (no sengr.val - svētie raksti) ir attīstījusies no piktogrāfiskās, līdz idiogrāfiskajai rakstībai, bet tā ietver arī fonogrāfiskās rakstības īpašības (fonēmas jeb skaņas), tāpēc visus hieroglifus iedala 3 daļās - fonētiskie (skaņas jeb burti), verbālie (apzīmē vārdu) un determinantie jeb skaidrotājvārdi, kurus nelasa, bet lieto vārda skaidrojuma precizēšanai.
Interesants ir stāsts, kā vispār cilvēce nonāca līdz hieroglifu atšifrēšanai.
1799. gadā Napaleona militārās kampaņas laikā, franči veica nocietinājuma darbus netālu no Rozetas ciematiņa.
Viens no kareivjiem atraka milzīgu akmens plāksni, kurā trīs slejās bija iegravēts teksts - 1. slejā - vecajā, hieroglifiskajā, 2. slejā - vienkāršotajā ēģiptiešu jeb koptu valodā un 3. slejā - sengrieķu, kas tajā laikā jau vairs nebija nekāda jauna ''Amerika''. Attiecīgi, oriģinālo plāksni jeb, jau slaveno nosaukumu ieguvušo ''Rozetas akmeni'' sanāca atdot angļiem (miera līguma ietvaros), ko ievietoja britu muzejā, bet franču rokās palika aprakstu materiāls, ko vēlāk franču zinātnieks Fransuā Šampaljons izmantoja, lai atšifrētu hieroglifakmensiskās zīmes, par pamatu ņemot koptu zīmes, proti, 2. sleju. Par pamatu ņēma fonēmu salīdzināšanas metodes, taču vēlāk atkājās, ka hieroglifi ir trīspakāpju un ietver visu trīs pakāpju īpašības.
Pateicoties Šampaljona atklājumam, mūsdienu zinātniekiem un ēģiptologiem vairs nav problēmu darboties ar ēģiptiešu hieroglifu materiāliem.
-------- -------- -------- -------- -------- --------
Protams, attīstoties civilizācijām, cilvēku domāšanai un vajadzībām, sarežģītāka kļuva arī rakstība.
10. g.s. p.m.ē., feniķieši aktualizē tā saukto zilbisko/skanisko rakstību jeb fonogrāfisko rakstību, kas ir 1. pakāpes raksts un tā joprojām ir aktuāla mūsdienās.
Šeit 1 burts jeb fonēma attēlo skaņu un tai pašai kā tādai nav savas nozīmes, bet tā spēj mainīt vārda vai morfēmas nozīmi.
Feniķieši ne tikai rada jaunu rakstības pakāpi, bet arī alfabētu, kas ir noteiktā secībā sakārtota fonēmu rinda attiecīgajai valodai.
Feniķiešiem, tāpat, kā mūsdienu arābu valodai, nebija aktuāli patskaņi, tāpēc pirmie alfabēti sastāvēja tikai no līdzskaņiem.
Protams, zinot, ka atšķirīgām tautām ir atšķirīgas izrunas īpatnības, grieķi pārņēma feniķiešu alfabētu un 7.g.s.p.m.ē. izveido savu alfabētu, aktualizējot arī patskaņus.
Jaunajam alfabētam nostiprinās vairāki paveidi, no kuriem galvenie - Austrumgrieķu - ir atbildīgs par gruzīnu, armēņu, krievu (kirilicas un senslāvu jeb glagolicas) alfabētu rašanos, savukārt Rietumgrieķu nostiprinās Grieķijas kolonijās Itālijā un ir pamats zināmajam latīņu alfabētam (2. gs. p.m.ē), no kā vēlāk attīstījās arī latviešu alfabēts. Ļoti vēlāk.
Noslēgumā vēlētos atgādināt svarīgu faktu, par ko ļoti daudz cilvēku nezin - latviešu valoda, tāpat, kā sengrieķu, ir senāka par latīņu valodu. Tas tā, runājot par runāto, ne rakstīto valodu.
Latviešiem (precīzāk sakot - Latvijas teritorijā dzīvojošajiem) fonogrāfiskā rakstība aktualizējās tikai pēc vācu krustnešu iebrukumiem viduslaikos (kaut gan, līdz tam tika aktualizēta arī no skandināvijas ieceļojusī rūnu rakstība, kas tā arī palikusi kaut kur ēnā. <Paldies par aizrādījumu vienkarši Ivo>).
Cerams, bija interesanti.
Informācijas avots - paša zināšanas, mani pieraksti, kursā ''Ievads valodniecībā''.
