Zinātnieki noskaidrojuši, ar kādu ātrumu jāstaigā cilvēkam, lai tas, burtiskā nozīmē, aizbēgtu no nāves. Ar to ir noskaidrots, cik ātri pārvietojas pati nāve.
Austrālijas zinātnieki šim pētījumam izmantoja datus par 1705 vīriešiem vecumā virs 70 gadiem.
Secinājumos tika ņemts vērā, ka šī perioda laikā bija miruši 266 pētījumam pieteikušies dalībnieki.
Pētījumā tika veikta arī vispārējā veselības stāvokļa klīniska diagnosticēšana, ieskaitot muskuļu tonusa novērtēšanu, hormonālās sistēmas izpēti, īpaši pievēršot uzmanību testosterona līmenim (kas samazinās ar vecumu), arī kardiovaskulārās sistēmas analīze, kaulu sistēmas diagnosticēšana (t.sk. osteoporozes riska noteikšana), bez tam arī vecuma demences un Alcheimera slimības esamības konstatēšana, tika veikta rentgenoloģiska izpēte, DNS analīze, anketēšana utt. Visi šie dati tika izmantoti, lai kopumā vērtētu dažādu faktoru ietekmi uz nāves iestāšanās risku viņu vecumā.
Vienlaikus tika pievērsta uzmanība dalībnieku fiziskajai aktivitātei, kur galvenais indikators bija viņu parastais iešanas ātrums – pētījuma sākumā katram dalībniekam tika novērtēts iešanas ātrums, un pēc pieciem gadiem tas tika novērtēts atkārtoti.
Kā zināms, vecumā pēc 70 gadiem gan vīriešiem, gan arī sievietēm galvenai nāves cēlonis ir asinsrites sistēmu slimības.
Savukārt regulāra, pietiekami intensīva fiziska aktivitāte (ja to pavada pilnvērtīgs miegs un pareizs ēšanas režīms) dod iespēju izvairīties no asinsrites sistēmas slimībām.
Zināms, ka dabiski cilvēks var nodzīvot līdz apt. 115 – 125 gadiem, ja nenomirst slimības vai traumas dēl.
Minētajā pētījumā konstatēts, ka nāve pārvietojas ar ātrumu 0,82 m/sek jeb apt. 3 km/h.
Tāds secinājums izdarīts, jo pētījumā konstatēts, ka no daudzskaitlīgajiem pētījuma dalībniekiem nebija miris neviens cilvēks, kurš staigāja ar ātrumu vismaz 1,36 m/sek jeb 5 km/h. Tāpēc pētnieki uzskata, ka šāds iešanas ātrums ir pietiekams, lai nodrošinātu labu veselību, izvairoties no nāves, protams, ja vien nav citi ļaundabīgi apstākļi.
Stāsta morāle : kustība ir dzīvība.
Noslēgumā var pieminēt Karlosa Kastaņedas aprakstīto indiāņu šamaņa dona Huana stāstījumu par to, ka patiesībā nāve ik brīdi ir mums līdzās - izstieptas rokas attālumā kreisajā pusē, tāpēc nav vērts izniekot savu dzīvi ar uz savu paštēlu ieciklotu uzvedību, it kā būtu kaut kāda garantija, ka dzīve noteikti būs ilga un ka paštēlam būtu jebkāda vērtība.
