Kā āfrikāņus veda uz verdzību jeb kā nevainīgi cilvēki izcieta mokas.
Ja teksts tev šķiet par garu, tad lūk, kas šeit ir:
1. Biogrāfisks stāsts no āfrikāņa Olauda Ekviano
2. Kad aizsākās vergu eksportēšana.
3. Apstākļi uz vergu eksportēšanas kuģa.
4. Vergu pārdošana/izsolīšana.
5. Vergu dzīvošana.
6. Aizliegums ievest vergus, bet ne verdzības atcelšana.
7. Pilsoņu karš
Desmit gadus vecais Olauda Ekviano kopā ar māsu ir vieni paši savās mājās Rietumāfrikā, tagadējā Nigērijas teritorijā. Sev par lielām šausmām zēns pamana divus vīriešus un sievieti, kas rāpjas pāri dārza žogam. Bērni nepaspēj ne pasaukt vecākus, ne aizbēgt, kad mutes ir aizbāztas ar lupatām un viņi tiek aiznesti uz džungļiem. Abus bērnus dzen uz priekšu dienu un nakti, bet pēc tam izšķir. Olauda Ekviano nonāk citā āfrikāņu ciematā, kur kļūst par mājas vergu, bet pēc tam tiek atdots tirgoņiem, kas viņu vēl vairākas reizes pārdod cits citam. Pēc mēnešiem ilga ceļa zēns beidzot sasniedz piekrasti. Kopā ar 244 citiem nolaupītiem bērniem un pieaugušajiem, Olaudu ievieto eiropiešu vergu kuģī, kas aizvedīs viņu pāri Atlantijas okeānam pretim nezināmam liktenim.
"Starp važās iekaltajiem cilvēkiem es atradu dažus no savas cilts, un tas mazliet atviegloja sirdi. Es viņiem pajautāju, kas ar mums tagad notiks. Viņi lika saprast, ka mūs vedīs uz balto cilvēku zemi, lai mēs strādātu viņu labā. Taču es joprojām baidījos, ka mūs nogalinās, jo baltie izskatījās un uzvedās ļoti nežēlīgi," vēlāk raksta Olauda Ekviano.
Zēnam pavēl nokāpt telpā zem kuģa klāja, kur viņam pretī cērtas sviedru, izkārnījumu un vēmekļu smaka. Vergi kravas nodalījumā ir saspiesti kopā tik cieši, ka nevar ne apgulties, ne mainīt pozu; daži vaimanā, citi tukšu skatienu blenž tālumā. Viņi jau ir atteikušies no jebkādas pretošanās un droši vien jūtas tāpat kā Olauda Ekviano. Zēns vienīgi vēlas, lai nāve atnāktu pēc iespējas ātrāk.
(bildē pats Olauda Ekviano, zināms arī kā Gustavu Vassa).
Vergu tirdzniecība starp Āfriku un Ameriku 18. gadsimtā strauji attīstās, un Olauda Ekviano ir tikai viens no aptuveni 70 000 āfrikāņu, kurus ik gadu piespiedu kārtā aizved pāri Atlantijas okeānam. Jau 15.gs. eiropiešu kuģotāji sāk uzbrukumus Āfrikas rietumkrasta ciemiem, nolaupot iedzīvotāju, tomēr par sistēmu vergu eksports uz Jauno pasauli kļūst 17. gs. otrajā pusē. Šajā laikā eiropieši pilnā sparā attīsta jauniegūtās kolonijas, un plantāciju īpašnieku pieprasījums pēc darbaspēka šķiet nepiesātināms. 17.gs. uz Ziemeļameriku un Dienvidameriku aizveda divus miljonus vergu, bet 18.gs. viņu skaits ir trīskāršojies, un cilvēki tagad ir lielākā un nozīmīgākā Āfrikas eksporta prece.
Cilšu virsaiši un tirgotāji gar visu Āfrikas rietumu piekrasti cītīgi pūlas apmierināt pieprasījumu pēc vergiem. Ostās nonāk gan baltajiem vergu tirgoņiem pārdoti karagūstekņi, gan tuviniekiem nolaupīti bērni un pieaugušie. Pirms kuģu atiešanas sagūstītos cilvēkus iezīmē ar nokaitētu dzelzi, lai būtu skaidri redzams, kam viņi pieder. Gaidot došanos ceļā, viņi sēž, ieslodzīti netīros un pārpildītos cietumos.
Ceļš pāri Atlantijas okeānam ilgst piecas sešas nedēļas, un vergi to pārlaiž necilvēcīgos apstākļos kravas telpā bez ventilācijas un gaismas. Kad uzspīd saule, karstums kļūst nepanesams, un kailos cilvēkus, kas sēž paši savos izkārnījumos un vēmekļos, apņem šķebinoša smaka.
Ceļojuma laikā vergi saņem pavisam nedaudz dzēriena un ēdiena, jo kapteiņi labprātāk atvēl vietu dārgajai dzīvajai kravai, nevis ūdenim un pārtikai. Tomēr viņi ir finansiāli ieinteresēti, lai brauciena laikā nomirtu pēc iespējas mazāk cilvēku, tāpēc tos, kuri atsakās ēst, baro ar varu. Kuģa apkalpei ir pat īpašs instruments, "speculum oris", ar kuru atvērt muti un iebāzt ēdienu rīklē protestētājiem. Kravas telpās ir labvēlīgi apstākļi infekcijām, tāpēc brauciena laikā neskaitāmi vergi saslimst un mirst no dizentērijas un bakām. Parādoties pirmajām slimības pazīmēm, vergus dzīvus pārmeta pār bortu, jo kapteiņi baidījās no slimību izplatīšanās. Tuvojoties Amerikas krastiem, vergus pamatīgi uzpoš. Viņus nomazgā, noskuj un apcērp, bet vecākajiem sirmos matus nokrāso melnus, lai pārdošanas brīdī viņi izskatītos pēc iespējas labāk.
Kad vergi no kuģa ir izvesti krastā Jaunajā pasaulē, viņus pārdod vai nu izsolēs, vai arī tā sauktajās "scramble", kas līdzinās sacīkstēm. Izsolēs vergiem pavēl uzkāpt uz podesta, lai visi varētu viņus kārtīgi aplūkot, un pēc tam pārdod tam, kurš sola visvairāk. Bērni, sievietes un slimnieki maksā smiekla naudu, toties jauni vīrieši parasti ir augstā cenā. Pirms darījuma noslēgšanas vergi ir spiesti pārciest pazemojošu apskati, kad ieinteresētie pircēji spaida, tausta un baksta visu ķermeni.
Nevienam no 600 000 āfrikāņu, kurus 17. un 18. gs. aizved uz Ziemeļameriku, nav iespēju ietekmēt savu turpmāko likteni. Ģimenes tiek izšķirtas, un vergiem atliek vien cerēt, ka viņus pārdos humānam kungam, bet tikpat labi viņi var nokļūt pie nežēlīga tirāna. Lai kur vergi nonāktu, viņus gaida grūta dzīve: lielākā daļa kļūst par laukstrādniekiem, ir spiesti celties agri pirms rītausmas un strādāt līdz saules rietam. Naktīs viņiem jāguļ uz zemes, cieši saspiestiem. Pieaugušajiem parasti izsniedz četrus kilogramus gaļas un 35 litrus kukurūzas miltu mēnesī, bet bērniem nav noteiktu porciju, viņiem jāiztiek ar biezputru, kas ielieta lielā traukā. Tie, kuriem pietiek spēka pagrūst nost pārējos, dabū vairāk ēdiena, bet mazajiem bieži jādodas prom izsalkušiem.
ASV ziemeļu un dienvidu štatos viedoklis par verdzības atcelšanu stipri atšķīras, un, kad Vērmontas štats 1777. gadā pirmais aizliedz verdzību, turpmākajos gadu desmitos to izdara arī pārējie ziemeļu štati. 1808. gadā stājās spēkā pilnīgs aizliegums ievest vergus ASV, taču netiek aizliegta pati verdzība. Dienvidos uz spēles ir liktas nozīmīgas ekonomiskās intereses, jo plantāciju īpašnieki ir atkarīgi no vergiem un baidās no izputināšanas. Vergu kopējais skaits turpina pieaugt, jo verdzībā piedzimušas jau vairākas paaudzes un jaundzimušo skaits ir lielāks par mirušo skaitu. 1800. gadā valstī kopumā ir aptuveni miljons vergu, bet 1860. gadā tikai dienvidu štatos vien ir četri miljoni vergu, tātad trešdaļa iedzīvotāju. Vergu īpašnieki arī ciniski cenšas palielināt sev piederošo cilvēku skaitu, pavēlot vergiem pāroties un laist pasaulē pēcnācējus.
Abolicionisti, kā tolaik dēvē verdzības pretiniekus, aizvien uzstājīgāk pieprasa, lai dienvidu štatos tiktu atcelta verdzība. Savukārt plantāciju īpašnieki visiem spēkiem cīnās pret melnādaino atbrīvošanu, jo, kā viņi apgalvo, bez vergiem nebūs labklājības. Vairākas citas valstis jau sen ir piešķīrušas vergiem brīvību, bet ASV verdzības sistēma ir tā iesakņojusies, ka tās likvidēšanai vajadzīgs asiņains pilsoņu karš. Tas sākās 1861. gadā, kad par prezidentu kļūst Ābrahams Linkolns, un beidzas pēc četriem gadiem ar ziemeļnieku uzvaru. 1865. gada decembrī tiek pieņemts konstitūcijas labojums, kas padara verdzību nelikumīgu visās ASV, un beidzas nežēlības pilnā nodaļa valsts vēsturē.
