Lielākie NEJAUŠIE sprādzieni pasaules vēsturē. Šajos negadījumos ir pieticis vien ar nejaušību, neuzmanību vai vienkārši cilvēku stulbumu, lai noslaucītu veselas pilsētas no zemes virsas.
Ellišķīgākie sprādzieni19
Halifaksa, Kanāda, 1917. gada 6. decembris. Franču kuģis Mont-Blanc līcī pie Halifaksas veda lielu daudzumu pikrīnskābes un benzola. Cik lielu daudzumu? Vēlāk aprēķināja, ka to kopējais apjoms bija ekvivalents 3 kilotonnām trotila (Hirosimā nometa 15 kilotonnu trotila ekvivalenta). Tātad tikai piecreiz vājāks par Mazuli, ko nometa uz nelaimīgās japāņu pilsētas. Šis kuģis ostas kanālā nesapratās ar norvēģu kuģi Imo un neveiksmīgi mēģināja izmainīties ar to. Pēc notikušās sadursmes 8:45 uz Mont-Blanc izcēlās pamatīgs ugunsgrēks. Kad aizdegās benzola mucas, kapteinis pavēlēja visiem pamest kuģi. Komandai izdevās nokļūt krastā, taču tā nespēja nevienu brīdināt, jo viņi bija franči. Franču valodu neviens nesaprata, jo visi tajā Kanādas daļā runāja angliski. Krastā salasījās daudz cilvēku un vēroja degošo kuģi, kuru mēģināja dzēst un kurš lēni dreifēja uz Halifaksas ostas pusi. 9:04:35 kuģa krava eksplodēja ar neaprakstāmu spēku. Izveidojās sēņveidīgs mākonis gandrīz 2 km augstumā. Pats Mont-Blanc tika saspridzināts sīkos gabaliņos, ko izkaisīja pār Halifaksu. Sprādziens izraisīja 18 metru augstu cunami, kas nopostīja visu ostu. Sprādziena triecienvilnis nolīdzināja visu līdz ar zemi 1,6 km rādiusā. Logi tika izsisti pat 16 km attālās vietās. Kuģis Imo tika pacelts ar cunami vilni un iemests tālu sauszemē. Kopumā no sprādziena triecienviļņa, cunami viļņiem un māju sagrūšanas todien gāja bojā 1963 cilvēki un vēl ap 9000 tika ievainoti.
Bombeja, Indija, 1944. gada aprīlis. Kravas kuģis Fort Stikine ieradās Bombejas ostā ar simtiem kokvilnas baķu, paprāvu zelta stieņu kravu – un, kas vissvarīgāk, 300 tonnām ar veco, labo TNT. Kokvilnas baķi bija sakrāmēti tieši virs TNT, taču bija aizmirsts, ka tādam daudzumam kokvilnas oksidējoties rodas karstums. Kad kuģa izkraušana ap pusdienlaiku bija pusē, no kravas telpas sāka nākt dūmi. Par spīti tam, ka kuģi sapumpēja 900 tonnas ūdens, nodzēst uguni neizdevās. Tāpēc 15.50. visiem lika evakuēties. 16.06. nograndēja neaprakstāms sprādziens, pāršķeļot kuģi uz pusēm. 800m rādiusā visu nolīdzināja gar zemi un 12 km rādiusā izsita logus. 11 ostā tuvāk esošos kuģus nogremdēja vai neglābjami sabojāja. Kādu 13 kilogramīgu zelta stieni aizlidināja gandrīz 2 km tālu. Visus, kas bija kuģim tuvumā, nogalināja. Tos, kuri mēģināja dzēst liesmas, nogalināja otrs sprādziens 16.34. Kopumā dēļ sprādziena gāja bojā ap 1376 cilvēkiem.
Oppau, Vācija, 1921. gada 21. septembris. BASF minerālmēslu rūpnīcā ražoja lauksaimniecībai nepieciešamos minerālmēslus – amonija sulfātu un amonija nitrātu. 1. pasaules kara laikā amonija nitrāta ražošanai tika dota priekšroka, jo tam nevajadzēja ievestas izejvielas. Tikai tam bija viens nozīmīgs trūkums – tas bija ļoti higroskopisks (mitrumu uzsūcošs) un to nevarēja vienkārši uzglabāt maisos. Šim nolūkam toreiz izmantoja dziļas bedres un pašu amonija nitrātu jauca ar amonija sulfātu. Tas savukārt rādīja problēmas ar bedru iztukšošanu, jo strādnieki lejā nevarēja kāpt un bija spiesti sablīvēto masu no augšas celt laukā ar āķiem. Tāpēc strādnieki mēdza uzirdināt šo masu ar... dinamīta lādiņiem. Liekas neticami, bet tolaik vēl neviens nebija atklājis, ka amonija nitrāts ir sprāgstošs. Spridzināšana tomēr bija salīdzinoši droša (pirms tam tika spridzināts vairāk kā 20000 reižu), jo amonija sulfāta piemaisīšana novērsa sprādzienu. Taču liktenīgajā bedrē amonija sulfāta bija par maz, un liels daudzums noliktavā esoša amonija nitrāta uzgāja gaisā. Sprādziens nopostīja visu fabriku un lielāko daļu no pilsētas (sagrāva ap 80% māju). Sprādziena epicentrā izveidojās 125 metrus plats un 19 metru dziļš krāteris. Logus izsita pat 30 km tālajā Heidelbergā. Ir aprēķināts, ka toreiz kopējā sprādziena jauda bija ekvivalenta 1-2 kilotonnām trotila. Laime, ka uzsprāga tika 450 no 4500 tonnām minerālmēslu, kas bija noliktavā. Todien gāja bojā ap 500-600 cilvēku.
Teksasa, ASV, 1945. gada 16 aprīlis. Teksasas ostā notika intensīva amonija nitrāta pārkraušana uz kuģa Grandcamp. To bija paredzēts sūtīt uz Eiropu kā pēckara palīdzību. Taču iekraušanas laikā 8:08 uz kuģa izcēlās ugunsgrēks. Visi mēģinājumi to apdzēst izrādījās veltīgi, jo uguns visu laiku parādījās no jauna. Kapteinis mēģināja apdzēst uguni, ielaižot kravas telpā tvaiku. Taču arī tas nelīdzēja. Aculiecinieki redzēja, ka ūdens ap kuģa korpusu sāka vārīties un kuģa klājs sāka izliekties uz āru – skaidra nekontrolējamu ķīmisko reakciju pazīme. 8:12 Grandcamp eksplodēja, iznīcinot visu Teksasas ostu. 4,5 metru augsts cunami vilnis nopostīja to, kas atradās krastmalā. Tika iznīcināta netālu esoša ķīmiskā ražotne, un ķimikālijas no tvertnēm izplūda apkārtējā vidē. Degošas atlūzas tika izkaisītas pa visu pilsētu, aizsākot postošu ugunsgrēku virkni. Un visļaunākais – tika aizdedzināts kuģis High Flyer, uz kura arī atradās amonija nitrāts un sērs. Tas bija iesprostots ostā, un nevarēja izvairīties no postošajiem ugunsgrēkiem. Pēc 15 stundām arī tas uzsprāga, nodarot vēl lielākus postījumus tam, kas bija palicis pāri no ostas. Kopā todien gāja bojā vismaz 567 cilvēki, taču šis skaits noteikti ir lielāks, jo visus upurus jau neatrada – daudzi tika saspridzināti gabalos vai sadedzināti pelnos.
Portčikāga, Kalifornija, ASV, 1944. gada 17. jūlijs. Portčikāgas osta tolaik bija nozīmīgs centrs ASV karaspēka apgādei Klusajā okeānā, kur tas cīnījās pret japāņiem. Ostā pārkrāva milzīgus daudzumus munīcijas – torpēdas, lielgabalu lādiņus, mīnas, granātas, aviobumbas un patronas. Taču darbaspēks bija diezgan nekvalificēts – tur bija sasviestas visas flotes pabiras, tostarp daudzi neizglītoti melnādainie, kuri nebija derīgi nekam citam. Darbs notika mežonīgā steigā, un darba drošības apmācība bija simboliska. Un tā nu tajā dienā kuģa E. A. Bryan iekraušana ritēja pilnā sparā – kuģi tika iekrautas 450kg aviobumbas, 40 mm lielgabalu šāviņi, 290kg degbumbas ar visiem detonatoriem un dziļumbumbas ar torpex sprāgstvielu, kas bija par 50% jaudīgāka nekā TNT, bet krietni nestabilāka pret triecienu. Kopumā pašā kuģi un piestātnē atradās ap divām kilotonnām trotila ekvivalenta. 22:18 liecinieki atceras skaļu blīkšķi pie piestātnes it kā kaut kas būtu apgāzies. Tūlīt pēc tam izcēlās ugunsgrēks un pēc dažām sekundēm notika milzu eksplozija. Gan E. A. Bryan, gan blakusesošais kuģis Quinalt tika saspridzināti gabalos. Tāpat tika iznīcināta visa piestātne ar celtņiem un ēkām. Krasta apsardzes kuteri aizmeta 180 metrus augšup pa upi, kur tas nogrima. Seismogrāfi Kalifornijas Universitātē reģistrēja 3,4 balles stipru zemestrīci. Kopumā todien gāja bojā 320 cilvēki. Pēc šī negadījuma tika uzsākti grēkāžu meklējumi un 50 vīrus notiesāja uz ilgiem gadiem. Pēc kara gan vairumu apžēloja.
Smederevo cietoksnis, Dienvidslāvija, 1941. gada 5 jūnijs. Vācieši šo seno cietoksni bija pārvērtuši par milzīgu munīcijas noliktavu. Neviens īsti nezina, kas notika liktenīgajā 5. jūnija rītā. Vienkārši nogranda milzīgs sprādziens, kas izpostīja 14 akrus lielā cietokšņa dienvidu sienu un sagrāva vairumu nocietinājumā esošo celtņu. Tāpat tika aizslaucīta vietējā dzelzceļa stacija ar visiem cilvēkiem, kas tur bija. Triecienvilnis bija jūtams pat 10 km tālu. Šī sprādziena dēļ gāja bojā ap 1500 cilvēkiem.
Lagosa, Nigērija, 2002. gada 27. janvāris. Lagosas pilsētā atradās lielas munīcijas noliktavas, kurās glabājās visdažādāko kalibru un veidu munīcija – granātas, mīnas, ložmetēju un automātu patronas, un arī lielkalibra lielgabalu šāviņi. Vēlā pēcpusdiena tirgus placī pie noliktavām izcēlās ugunsgrēks. Apmēram 18:00 uguns pārmetās uz pašām noliktavām un atskanēja pamatīgs sprādziens. Sprādziena ļaunākās sekas bija tādas, ka uz visām pusēm lidoja degošas atlūzas, kas pašā pilsētā uzsāka jaunu ugunsgrēku virknes. Vēl neuzsprāgušie šāviņi, kurus sprādziens bija uzmetis gaisā, krita zemē kā sprāgstošu ložu, granātu un mīnu lietus. Iedzīvotāju vidū izcēlās panika, daudzi metās uz pilsētas kanāla pusi, kur drūzmā daudzi tika nospiesti un noslīka. Precīzi aprēķinus nav iespējams veikt, bet tika atrasti vairāk kā 1000 līķi un vēl ļoti daudzi tika pasludināti par bezvēsts pazudušajiem. 5000 cilvēki tika ievainoti, un ap 12000 zaudēja savas mājas.
Salangas tunelis, Afganistāna, 1982. gada 3. novembris. Afganistānas kara laikā Salangas tunelis bija vitāli svarīgs, lai varētu apgādāt padomju karaspēku Afganistānas dienvidu daļā. Caur tuneli notika ļoti intensīva satiksme – gan civilā, gan arī militārā. Liktenīgajā dienā tunelī esošajā militārajā konvojā bija arī smagās degvielas autocisterna, kas esot uzsprāgusi un izraisījusi postošu sprādzienu sēriju. Pat pēc eksplozijas autobusi, vieglās mašīnas un kravas mašīnas turpināja iebraukt tunelī. Pēc tam padomju tanki esot aizšķērsojuši izejas no tuneļa, jo krievi esot baidījušies no dušmaņu diversijas. Dati par cietušo skaitu ir ļoti pretrunīgi – ir dati, ka vismaz 700 padomju kareivju un 2000 afgāņu zaudēja savas dzīvības. Kaut gan padomju armijas arhīvos nebija nekādu oficiālu dokumentu par šo negadījumu, tas nebūtu nekāds brīnums, ņemot vērā armijas tālaika ieradumu slēpt lielus negadījumus un smagus zaudējumus. Daudzi uzskata, ka sprādziena nemaz nav bijis, un tas viss ir izdomājums.
Trans-Sibīrijas dzelzceļa līnija, 50 km no Ufas, PSRS, 1989. gada 4. jūnijs. Pa Trans-Sibīrijas dzelzceļa maģistrāli vienmēr notika intensīva satiksme. Taču paralēli slavenajai dzelzceļa līnijai gāja arī gāzes vadi, turklāt tikai dažu simtu metru attālumā. Inženieri iepriekšējās dienas vakarā bija pamanījuši gāzes spiediena kritumu, taču tā vietā, lai sāktu meklēt noplūdi, viņi gāzes spiedienu gluži vienkārši PALIELINĀJA atpakaļ līdz normālam. Rezultātā izplūda milzīgs daudzums dabasgāzes, kurš izveidoja eksplozīvu mākoni. Bija vajadzīga tikai dzirkstelīte. Un to deva divi pasažieru vilcieni, kas brauca viens otram pretī. 1:45 notika milzīgs sprādziens, kas bija apmēram 10 kilotonnu trotila ekvivalents (man tomēr kaut kā neticas - 2/3 no Hirosimas?). Abos vilcienos bija ap 1300 pasažieru, tostarp ļoti daudz bērnu. Visi 37 vagoni tika aizslaucīti kā ar slotu. Liecinieks atceras, ka „cilvēki sadega kā sērkociņi”. Aptuvenais mirušo skaits bija ap 780, taču daudzi netika atrasti. Ārsts Mihails Kaļiņins, kurš bija atbildīgs par glābšanas operācijām, ieraugot notikušo, nosirmoja pa vienu nakti. Taču ļoti daudz faktu joprojām tiek slēpti par šo negadījumu.
Hamontas stacija, Beļģija, 1918. gada 3. augusts. I pasaules kara laikā caur Beļģiju veda nozīmīgas vācu armijas apgādes līnijas. Dzelzceļa stacijās rezerves sliedes itin bieži bija pārpildītas ar munīcijas vilcienu sastāviem. Tajā dienā divi ar munīciju pārlādēti vācu vilcieni uzsprāga Hamontas stacijas vidū. Stāsta, ka sprādzienu izraisīja bērni, kas spēlējās ar uguni (te nu ir rezultāts, kad bērniem ļauj spēlēties ar sērkociņiem). Lielākā daļa pilsētas tika nopostīta, tika sagrautas dzīvojamās mājas un iemītnieki aprakti dzīvi. Aizdegās trīs vācu hospitāļvilcieni, un 18 ievainotie sadega dzīvi. Kopumā todien gāja bojā ap 1750 cilvēku.