Par aizgājušiem laikiem mēdz teikt, ka zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Arī PSRS laiki nav izņēmums.
Varbūt uz austrumiem no Latvijas par to nopūšās krietni vairāk nekā Latvijā (es ceru!), bet īstenībā PSRS saistās ar mūžīgo neko, Veikalos nekā nebija un to pašu varēja nopirkt izstāvot milzīgu rindu. Grūti iztēloties, ka tualetes papīrs bija kaut kas ekskluzīvs. Desa? Visa pārdota zem letes. Piens, kefīrs? Atšķaidīts un pārdots arī zem letes. Gaļa? Biedriem vajag domāt par komunisma celšanu!
Deficīts PSRS: kā bija, kad desa pienācas tikai caur pazīšanos199
621
5
Attēls no: pikabu.ru
Desu ražošanas vēsture PSRS ir bēdīga. No vitrīnām tās pazuda jau 60-tajos. No veikaliem brīva pārdošanā 70-gados. Lai arī bija noteikti standarti tās ražošanai, neviens bez pazīšānās desas nevarēja ieraudzīt. Bija noteikts kā to ražot, tam varbūt sekoja stingrāk nekā mūsdienās, bet nebija jau ko ražot. Cilvēkiem nepietika. Toties gastronomā bija daudz brīvās vietas (kā to var redzēt bildē)
Attēls no: apocalypse.fandom.com
Tā izskatījās tipisks padomju laika pilsoņa pagrabs. Ja bija kaut kādas svinības, tad devās uz pagrabu, lai sagatavotu maltīti. Veikalā nekā nebija. Par kaut kādiem eksotiskiem augļiem kā banāniem vai apelsīniem vispār nevarēja būt nekādas runas. Tos varēja nopirkt Maskavā, Ļeningradā un Kijevā īpašās vietās. Atlika vien paļauties uz savu pagrabu, mazdārziņu un sakariem, lai sarūpētu vajadzīgo pārtiku, un nekādas greznības banānu veidā!
Attēls no: lemurov.net
Tēja, kafija vai šokolāde? Īpašas preces, kuras nācās importēt un tāpēc tas bija deficīts. Tēja varbūt vēl bija pieejama, bet gruzīņu tēja nebija garšīga un ar to lielākoties noformēja skatlogus. Indiešu vai Ceilonas tēju, nu caur sakariem, draugiem, paziņām, bet tāpat skaidrs, ka visiem netika. Šokolāde un tās konfektes tika izplatītas caur arodbiedrībām, bet vismaz uz Jauno gadu bija cerība to dabūt
Attēls no: lemurov.net
Domājiet, ka piena produkti bija pārpilnībā? Gandrīz. Tos ilgi nevarēja uzglabāt, bet, kad atveda, tad uzreiz izpirka. Ar to bija nedaudz vienkāršāk, jo tā bija vietēja produkcija un kaut ko tomēr varēja saražot. Toties saldais krējums bija īsts deficīta produkts. Tam bija aizvietotājs, no kura labus toršu krēmus nevarēja uztaisīt.
Attēls no: oleg-leusenko.livejournal.com
Tādas bildes un tādu izvēli varēja ieraudzīt tikai specveikalos, kas bija paredzēti tikai partijas nomenklatūrai. Vai arī tādu izvēli demonstrēja, ja bija nepieciešams filmēt par ikdienas dzīvi. Tukšas letes pa televizoru nerādīja. Visiem taču bija labi jādzīvo.
Līdz 1990-to gadu sākumam par deficītu bija kļuvis visi daudz maz kvalitatīvi produkti. Ja tu dzīvoji laukos, tad vienīgā izeja bija doties uz lielpilsētu, atrast kādu spekulantu un nopirkt nepieciešamo uz ielas. Veikalos bija tukšums un dusmīgas pārdevējas.
Attēls no: dnpmag.com
Vai tā bija plānveida ekonomika, vai arī vienkārši nejēdzība, bet PSRS bija deficīta valsts, kur komunisma celšanas vietā biedrus un pilsoņus uztrauca, kā dabūt sev nepieciešamo. Tieši DABŪT nevis nopirkt. Nauda bija, bet no tās nebija jēgas pustukšā veikalā ar zilām vistām, kas pēc pagatavošanas diez ko labākas nepalika.
