‘’Mana mamma ir no Vācijas. Viņa teica, ka pēc negadījuma viņiem tika aizliegts mežā lasīt sēnes. Vairākus mēnešus neviens uzturā nelietoja pienu. Sēnes Vācijā neēd joprojām, jo augsne esot saindēta. Tāpat neviens neēd mežacūku gaļu.’’
1986.gada beigās Valērijs Legasovs bija vienīgais no likvidācijas brigādes vadītājiem, kurš nesaņēma apbalvojumu. Pāris mēnešus vēlāk viņš netika uzņemts Kurčatova Institūta zinātnieku padomē. Viņam bija zarnu vēzis, tomēr viņš turpināja izmeklēt negadījumu un tā cēloņus. Černobiļas atomreaktors joprojām turpināja darbu.
Otrajā Černobiļas atomreaktora gadadienā Legasovs tika atrasts miris. Dienu vēlāk viņš bija grasījies paziņot līdz šim nezināmus faktus par katastrofu.
Sešus mēnešus vēlāk slimais Boriss Ščerina tiek nosūtīts novērst zemestrīces sekas Armēnijā. Zemestrīce laupīja 25 000 dzīvības.
1990.gadā Boriss Ščerina nomira. Viktors Brukjanovs atkopa veselību, tomēr pēc laika atgriezās pie darba Černobiļā. 1991.gadā radiācijas līmenis reaktora tuvumā joprojām bija ļoti augsts – 171 mikrotrentgens stundā (normāli 20-25).
