Brīnumu zinātne.
Skatoties uz dažām islama valstīm, sāc šaubīties - par kādu zinātni te var būt runa? Cilvēkus publiski kar pie ceļamkrāniem. Sievietes apmētā ar akmeņiem. Senām skulptūrām notriec sejas vai uzspridzina ar sprāgstvielu. Fanātiķi Ašura svētkos sagriež sev galvas un, noplūduši asinīm,staigā pa ielām. Kāda zinātne var rasties tur, kur nesen bija pat aizliegta televīzija? Kristīgā pasaule droši dodas prom no tumsnības. Progress ir acīmredzams: šodien garīdznieki iesvētī kosmiskos kuģus, kaut gan kādreiz viņi nostādīja uz ceļiem Galileju un dziedāja himnas pie Džordano Bruno sārta. Islamā ir noticis pretējais process. Tā tradicionālisms, kas reizēm pārkāpj tumsonības robežu, nav nekādā sakarā ar attiecībām, kādas bija starp zinātni un reliģiju pirms tūkstots gadiem. Tad zinātne bija dabisks cilvēka nodarbošanās veids. Uzskatīja, ka vienīgais zināšanu avots ir Allahs un zinātnieku darbībā netika saskatīta nekāda ķecerība. Tieši tāpēc, kad visa Eiropa bija iegrimusi necaurskatāmā reliģiskā tumsā, Austrumi bija kļuvuši par galveno planētas intelektuālo centru.
Eiropas bibliotēkas bija ieslēgtas klosteros un specializējās galvenokārt uz reliģiskiem tekstiem.Bet tikai vienā Bagdādes "Zinību namā" tika glabāti vairāki miljoni zinātnisku manuskriptu. Eiropas dziednieki zāģēja ievainotajiem bruņiniekiem rokas un kājas, anestēzijai lietojot lielu akmens veseri.Arābu ārsti gatavoja sarežģītas zāles tablešu un mikstūru veidā, kā arī par brīvu, uz kalifa rēķina ārstēja vietējos iedzīvotājus. Slimnīcas celšanas vietu noteica, izkarot kokos gaļas gabalus. Tur, kur tā sabojājās visvēlāk, arī cēla hospitāli. Par mikrobiem, baktērijām un barības vidēm diez vai kāds toreiz zināja, taču spriežotpēc visa - nojauta gan.
Nitroglicerīna, slāpekļ- un sērskābes, kālija, amonjaka sāls, ožamā spirta, metalurģijas un ūdensatsāļošanas metožu atklāšana netraucēja islama zinātniekiem būt dziļi ticīgiem. Viņi negāja pa Eiropas zinātnieku - kolēģu pēdām un necentās pierādīt, ka dabas likumi ir pretrunā ar Dieva brīnumiem. Par musulmaņu pasaules kultūras varenību liecināja kaut vai tāds fakts, ka 9. gadsimtā arabofobi žēlojās, ka visi jaunie un apdāvinātie kristieši grib mācīties vienīgi arābu valodu, lasa tikai arābu grāmatas un atrod, ka tās ir apbrīnojamas.